Bangkokas epiloga turpinājums…

Lielisks atgādinājums uz Taizemē destilētā Iron Balls džina pudeles, ka nav ko lieki skumt, un jāķer dzīve aiz… nu katrs izvēlās pats, aiz kā tad īsti:) Tā arī mēs darām. Nosvinam jūlija dzimšanas dienas, jo tādas mums ir divas. Pamazām kārtojam nepieciešamās formalitātes – gan cilvēku, gan mūsu ģimenes četrkājaino transportēšanai. Un ēdam, ēdam, ēdam.

Un šeit neliela atkāpe par to, cik dažāda virtuve ir pieejama Taizemē. Nē, Latvijas biezpiena sieriņus te nedabūt, bet, ja labi grib, var atrast labu zefīru – tiesa, baltkrievu, un speķa maizi ar aukstu šņabi- arī baltkrievu. Es jums labprāt parādītu, kā tas viss izskatās, bet īsi pēc kāda jauka baltkrievu restorāna apciemojuma Pataijā, es kādu dienu pārāk sirsnīgi mazgāju gultas veļu, un pie reizes izmazgāju arī savu telefonu kopā ar visām bildēm. Par Āzijas virtuvi Bangkokā – ir pieejams gandrīz viss, un viena aplikācijas klikšķa attālumā. Vispār Taizeme šajā ziņā ir ēdienu piegādes ātrumu un veidu vadībā. Ja neizdodas atrast kāroto restorānu vienā aplikācijā, tad droši var mēģināt to meklēt citā. Mūsu visiecienītakās aplikācijas bija – GrabFood un FoodPanda. Ir tikai viens force majeure, kas visu ēdienpiegādes biznesu uz kādu laiku var apturēt, un tas ir lietus. Jā, mīļie, ja pēkšņi sāk līt, tad savus pasūtījumus vai nu gaidīsiet, kamēr jau būsiet aizmirsuši, ko vispār pasūtījāt, vai arī šādus pasūtījumus neviens nemaz nepieņems. Lieta tāda, ka 99% šo pasūtījumu piegādes notiek ar motociklu palīdzību, un lietus gadījumā braukšana ir ne tikai nepatīkama, bet arī ļoti bīstama. Lielāku lietusgāžu laikā pat motociklu taksometri uz kādu brīdi pārstāj darboties. Tādos brīžos nekas cits neatliek kā atrast kādu sausāku stūrīti, kur nogaidīt, vai būt ļoti drosmīgam un iet pa visu lietu. Lietussargi te neko daudz nelīdzēs, jo šis lietus līst ne tikai no augšas, bet arī sāniski un reizēm arī no apakšas:)

  • Mani trīs drosmīgie, pēc kādas episkas lietusgāzes

Un vēl pāris vārdi par Taizemes ēdienu, jo nu prioritātes, saprotiet. Atšķirībā no Indonēzijas virtuves, kur man garšoja tikai Nasi Goreng (piedod, Indonēzija, es centos), Taizemē mans vēders var priecāties, jo labprāt izmēģinu dažnedažādākās Tom Yum variācijas – tas var būt gan parasts ielas ēdienu tirgoņa zupas variants, kas tiek ieliets plastmasas maisiņā un ‘aiztaisīts’ ar visparastāko gumiju, gan glamūrīgā restorānā skaisti uzservēta kūpoša zupas bļoda. Savas garšas kārpiņas esmu uztrenējusi jau tik tālu, ka sevi varu saukt par Tom Yum zupu connoisseur.

  • Tom Yum zupiņš’ Ko Samed, Samed Villa Resort restoranā

Un Tom Yum, protams, nav vienīgais ievērības cienīgais taizemiešu kulinārijas brīnums. Vēl palikuši prātā Yum Som-O – ļoti garšīgi pomelo salāti ar čili pipariem un grauzdētām kokosriekstu pārslām. Un kā nu bez klasiskā Pad Thai. Vispār Taizemē sastopamajam ēdienam būtu jāvelta atsevišķs ieraksts, bet nu šoreiz tikai pāris apetelīgas bildes.

  • Ar krabju gaļu pildīta un karstā eļļā ceptā omlete, slavenās Jay Fai izpildījumā

Atgriežamies 2020.gada vasarā. Laiks vienlaicīgi velkas un skrien. Klāt jau augusts un arī vecākās meitas aizlidošanas diena.

  • Atvadas
  • Pustukšā Suvarnabhumi lidosta

Un tad jau arī pašiem jāpošas ceļā. Kovida ierobežojumu dēļ, lidojumu kustība no un uz Bangkoku, ir atjaunota tikai daļēji. Tas nopietni sarežģī mūsu četrkājaino draugu pārvešanas plānus, jo katrā lidojumā kabīnē ir iespējams paņemt tikai vienu kaķi. Ilgi kasot galvas, piekrītam mūsu ekspeditora piedāvātajam variantam – mēs ar jaunāko meitu un vienu kaķi (Gotiņu) lidojam augusta beigās, vīrs ar otru kaķi (Molliju), septembra sākumā. Paga, bet kaķi mums ir pavisam četri! Kur paliek atlikušie divi astaiņi – Malone un Millija? Tas, ka kādu kaķi mēs varētu atstāt Bangkokā svešiem cilvēkiem, man pat prātā neienāca. Esam viņas visas četras izglābuši, veiksmīgi pārveduši no Džakartas uz Bangkoku, un arī tālāk tā ir mūsu atbildība, lai kaķi būtu mūsu aprūpē. Vienīgais atlikušais variants ir sūtīt kaķus kā kargo ar Lufthansu. Kaķiem ekspeditors uztaisa speciālu krātiņu, lai abas kaķes tur ietilptu, varētu piecelties kājās un brīvi kustēties.

Pienāk mūsu kārta lidot – man, jaunākajai meitai un Gotiņai. Ne bez bažām, iestūķējam Gotiņu viņai speciāli pirktajā somā, paķeram savus čemodānus un dodamies uz lidostu. Vispār mums nav daudz vecu, ar lidojumiem saistītu tradīciju, bet viena tomēr ir pati no sevis izveidojusies. It sevišķi pirms tādiem lieliem pārbraucieniem, kad tiek mainītas dzīvesvietas. Mēs taksometrā klusējam. Klusējam, jo katrs pats savā galvā atritina sev svarīgāko, kaut ko pārdomā un apcer. Vai dažreiz mums vienkārši nāk miegs:) Es šoreiz esmu viegli uzvilkusies, jo līdz galam neesmu pārliecināta, ka Gotiņas transportēšanā viss ies gludi. Šeit man jāpiebilst, ka nevienai no mūsu kaķēm nebija ES nepieciešamās analīzes, kas pierādītu, ka trakumsērgas antivielu titra līmenis ir vajadzīgajā līmenī. Tur mums kolosāli iegrieza kovids (un daļēji arī pašu nezināšana), jo liela daļa mums nepieciešamo ofisu vienkārši nestrādāja, un līdz ar to nevarējām pietiekami laicīgi veikt nepieciešamās vakcinācijas. Šeit tikai varu teikt vislielāko ‘paldies’ Latvijas Pārtikas un Veterinārajam dienestam, kas bija gatavs mums nākt pretim, lai izsniegtu speciālu izziņu – garantiju Somijas robežas sķērsošanai. Proti, mums bija jāgarantē, ka pēc atlidošanas mēs savus kaķus turēsim 3 mēnešu karantīnā, jo nebija pagājuši ES regulās atrunātie 3 mēneši pēc pēdējās vakcinācijas pret trakumsērgu. Tik tālu viss skaidrs, bet bažas nepamet. Braucam uz lidostu. Parasti raibu raibais lidojumu tablo izskatās pavisam bēdīgs.

  • Ļoti bēdīgs un ‘nokancelēts’ skats uz dzīvi

Ar piereģistrēšanos viss iet pavisam gludi, un ir laiks vēl vienām atvadām. Tiesa, tikai uz pāris dienām.

  • Priekšplānā trīs pasažieri, dibenplānā – pavadītājs
  • Somiņa ar kaķa galvu

Visu lidojuma laiku no Bangkokas uz Helsinkiem Gotiņu nedrīkst laist ārā no somas. Es gan ik pa brīdim to attaisu, lai pabužinātu un samīļotu pārbijušos dzīvnieciņu. No ēdiena un ūdens Gotiņa kategoriski atsakās. Arī nekādas tualetes darbības nenotiek – kaķis ir savā ziņā apturējis visas savas vajadzības – tā teikt, līdz labākiem laikiem.

Esam veiksmīgi tikuši līdz Helsinkiem, un tur neviens par manu kaķi neliekas ne zinis. Pat dokumentus neprasa uzrādīt. Nu neko, iekārtojamies ērti, jo vēl ir jāgaida 5 + stundas līdz lidojumam uz Rīgu. Par laimi, lidosta ir tik tukša, ka mums tiek pašām savs stūrītis, kur atvilkt elpu un iztaisnot kājas, arī ķepas. Gotiņa beidzot var izbāzt savu purniņu no somas.

  • Beidzot horizontāli!
  • Viss tiek pētīts un uzmanīts

Beidzot mūsu kaķa dokumenti tiek izpētīti no-līdz, bet tikai pie sēšanās ‘Helsinki-Rīga’ lidmašīnā. Kādu brīdi man piemetas sirdsklapes, kad viena robežsardzes dāma pasauc konsultēties vēl divus kolēģus. Viss tomēr beidzas veiksmīgi, pēdejās minūtes un mēs jau esam Rīgā!!!! Jaunkundzes izsīkums ir ļoti labi saprotams, bet līdz taksometram kaut kā tomēr tiekam, un tad jau ‘sveikas mājas’!

  • Gaidot čemodānus

Pēc pāris dienām atlido mans cienītais ar Molliju, un pēc vēl vienas dienas braucam uz lidostas kargo daļu, lai saņemtu pēdējās divas ceļotājas. Šīs divas jaunkundzes gan īpašā starā nav, mūs ieraugot, un viņu purniņos ir manāms tāds kā pārmetums – necilvēki, kā jūs tā varējat ar mums izrīkoties! Bet viss ir labs, kas labi beidzas, un mēs atkal esam kopā! Ievelkam elpu pirms ienirstam mūsu Latvijas piedzīvojumā – avantūrā, jo tāds tas mums noteikti ir. Bet par to tad vēlāk.

  • Atkaltikšanās
  • Millijas niknā ace
  • Millija- jau nedaudz aklimatizējusies
  • Kur jūs likāt palmas? Kas tie par kokiem aiz loga?