Vai vienā ģimenē var sadzīvot pilsētas un lauku cilvēki? Aizdomājos – kādi tad esam mēs, mūsu ģimenē. Laikam jau tomēr kaut kur pa vidu abiem šiem pretpoliem. Nē, tomēr mānos. Katrs esam savādāks, un es drīzāk esmu 75 % lauku un 25 % pilsētas cilvēks. Patīk man pilsētas ar savu nemitīgo dunu, bet laukos tomēr jūtos mierīgāk, brīvāk. Nezinu, vai Blue Mountains gluži var saukt par laukiem, jo tūristu tur parasti ir ka biezs, bet mums kaut kā paveicās, un šo skaisto vietu baudījām gandrīz vai netraucēti. Continue reading

Advertisements

Ko darīt, ja ikgadējais vasaras brauciens uz Latviju izpaliek, objektīvu iemeslu dēļ, bet rupjmaizi tik un tā kārojas?

Jābrauc uz Austrāliju, protams:) Kāda gan tur loģika, teiksiet? Trīs lietas –  ģeogrāfija, latviešu diaspora un Austrālijas Latviešu Kultūras dienas. Ģeogrāfija: ja paskatās kartē, kur tad mēs patreiz esam dislocēti, tad šāda ideja nemaz nav peļama. Salīdzināšanai – lidojums no Džakartas uz Rīgu ir apmēram 20 stundas garš, ar visu pārsēšanos, bet no Džakartas uz Sidneju tikai nieka 7 stundas. Par cenu nemaz nerunājot. Latviešu diaspora: jau no nostāstiem zināju, ka Austrālijas latvieši ir varen aktīvi latviskā gara uzturētāji, un tas tiešām tā arī ir. Austrālijas Latviešu Kultūras dienas: dejotāji un dziedātaji no dažādām zemeslodes pusēm, tai skaitā arī no Latvijas. Ko gan vēl var vēlēties:)

Continue reading

Jā, man tāpat kā Šerlokam Holmsam ir Tā…nu ne gluži sieviete, bet pilsēta gan. Esam tikušās tikai divas reizes, bet man jau pirmajā reizē bija skaidrs, ka atgriezīšos tur vēl un vēl.

Continue reading

Brauciens uz Lomboku

Izdomāju paritināt vēstures lenti nedaudz atpakaļ, un šo to no iepriekšējiem ceļojumiem publicēt arī šeit. Sava veida atmiņas pārbaude, tā teikt. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti precīzi visu pieraksta – kur, kas, kā, pa cik, bet varbūt tomēr vajadzētu.  Varbūt kādam noder. Un ja nu pašai iestājas pēkšņs atmiņas zudums, būs kur to atsvaidzināt:)

Un tā, aiziet – Lomboka, 2017.gada marts. Pati jau es nebūtu precīzi atcerējusies, kurā mēnesī mēs tur bijām. Paldies, fotokameras metadati:)

Continue reading

Jau ceturtais

Jep, šis ir jau ceturtais gads Indonēzijā – pielavījies, atskrējis, atrāpojis, atvilcies vai kā citādi paziņojis, ka ir klāt. Mācību gads, protams, bet mūsu situācijā tas ir pat svarīgāks par kalendāro, jo viss tiek rēķināts un plānots tam pakārtoti. Bērni aug – vai dieniņ, patiešām aug – lielā meita jau desmitajā klasē, un mazā jau otrajā. Tētis pelna bekonam, mamma reizēm garlaikojas, jo šis ir jau ceturtais gads ārpus oficiālas darba vietas. Negribu te lieki iedziļināties, bet teikšu tikai to, ka es nemaz nedrīkstu šeit legāli strādāt. Tādi ir mūsu vīzas noteikumi, vai ziniet. Dzīve rit uz priekšu, mamma pamazām pārvēršas par kaķu veceni (pie kāda kaķu skaita tiek piešķirts šis tituls?), uzrāviena brīžos šuj un visādi citādi radoši izpaužas, tēlo dārznieci un reizēm arī pabaro ģimeni. Un samērā bieži brauc uz Bali, jo sasodīti tuvu tas viss.

Continue reading

Vietējais kolorīts

Esmu palikusi slinka blogotāja, neliegšos. Negribu sasolīt, ka tuvākajā nakotnē kaut kas kardināli mainīsies šajā sakarā, bet pa kādai bildei no “kas, kur, kad” gan mēģināšu iemest.

Pēdējā laikā esmu uz Indonēzijas vietējā tekstīliju tirgus apgūšanas viļņa. Tam ir visai cēls mērķis, bet nu par to pastāstīšu, kad manam sapnim iezīmēsies jau kaut kādas konkrētākas aprises.

Fotoreportāža no Tanah Abang tirgus. Tautā runā, ka tas esot lielākais tekstila tirgus Āzijā. Vairumtirdzniecības daļas paviljonā es pat iekšā negāju. Man pilnībā pietika ar mazumtirdzniecības sortimentu. Un arī ar cilvēku bariem, tveici, putekļiem pietika turpat atliku likām. Vārdu sakot, ja vēlaties izbaudīt Āzijas tirgus kolorītu, Tanah Abang to jums garantēs.

Continue reading