Esmu palikusi slinka blogotāja, neliegšos. Negribu sasolīt, ka tuvākajā nakotnē kaut kas kardināli mainīsies šajā sakarā, bet pa kādai bildei no “kas, kur, kad” gan mēģināšu iemest.
Pēdējā laikā esmu uz Indonēzijas vietējā tekstīliju tirgus apgūšanas viļņa. Tam ir visai cēls mērķis, bet nu par to pastāstīšu, kad manam sapnim iezīmēsies jau kaut kādas konkrētākas aprises.
Fotoreportāža no Tanah Abang tirgus. Tautā runā, ka tas esot lielākais tekstila tirgus Āzijā. Vairumtirdzniecības daļas paviljonā es pat iekšā negāju. Man pilnībā pietika ar mazumtirdzniecības sortimentu. Un arī ar cilvēku bariem, tveici, putekļiem pietika turpat atliku likām. Vārdu sakot, ja vēlaties izbaudīt Āzijas tirgus kolorītu, Tanah Abang to jums garantēs.
Iesākumam netā nočiepta bilde ar tirgus skatu no ārpuses:
Tālāk mana piedzīvojuma kolāžas:
Viss ir ļoti kompakti, draudzīgi, pat ļoti draudzīgi. Maciņš un cita mantība ir ļoti jāsargā, lai šajā draudzīgumā kaut kas netīšām neiaiziet mīnusos.
Bet nu ir kur acīm mieloties, tas gan. Šis tas ieslīdēja arī manos krājumos.
No tirgus ārā tikšana gan bija sarežģīta. Bezkaunīgie taksometru šoferi bija gatavi no mums noplēst trīskārtīgi. Nepadevāmies, un piegājām situācijai radoši. Ielecām vietējā Bajaj (kaut kas līdzīgs tuktukam) braucamajā, un devāmies līdz tuvākajam iepirkumu centram, no kurienes tālāk ducinājām jau kondicionētā taksometrā. Piezīme – es dzīvoju Džakartas perifērijā, un katrs šāds brauciens no manis paģērē vismaz stundu vai pusotru stundu katrā virzienā. Viss ir relatīvs, jo reizēm korķos nākas nosēdēt pieklājīgas pilnmetrāžas filmas garumā.
Nākamais manu sirojumu objekts. Pasar Majestik. Ar jauniem spēkiem, pavisam citā dienā.
Pasar Majestik ir ļoti populārs tekstilizstrādājumu tirgus. Tur var atrast ne tikai audumus un visus ar šūšanu saistītos niekus (kokvilnas slīpā diega lentītes tur gan nav:), bet arī apavus, apģērbu, mājas tekstilu, traukus utt. Augšējos stāvos izmitinājušies ir skorderi ar savām darbnīciņām. Šoreiz es apsekoju ap galveno ēku esošos audumu veikalus, un vīlusies nebiju.
Kādam indiešu kungam piederošs veikals, kur viss daudz maz pārskatāms.
Un šis neaizmirstamais audumu ūķītis. Vienu brīdi jau nopietni sāku uztraukties, ka manā nāvē vainojama būs audumu blāķu lavīna. Man tiešām ir neskaidrs jautājums, kā šajā veikalā notiek inventarizācija:) Cenas un apkalpojošais personāls gan bezgala draudzīgi. vajag tik rakt – tiešā nozīmē:)
Atradu arī vienu ļoti īpatnēja izkārtojuma bodi, kur pašu velnu var nopirkt. Tikai ne kokvilnas slīpdiega lentītes un krēmkrāsas batista audumu:) Visu pārējo gan.
Uzzināju, ka šajā pašā veikaliņā piedāvā arī lentīšu apdruku ar klienta izvēlēto grafiku. Lieku aiz auss, tas man nākotnē noderēs…
Un vēl pāris kadri jau no cita veikaliņa. Audumu cenas nedaudz augstākas, salīdzinot ar Tanah Abang tirgu.
Nobeigumā dažas kolāžas no nesen apmeklētā Inacraft tirgus. Tas ir kaut kas līdzīgs mūsu Etnogrāfiskā Muzeja gadatirgum. Tikai daudz, daudz lielāks, un bez piparkūkām:) Mums tas bija izklaides brauciens jaukā kompānijā plus 5gadnieks, kuram ik pa laikam vajadzēja, nu ko nu piecgadniekam parasti vajag – pačurāt, paēst utt. Nākamgad došos jau nedaudz zinošāka, un mēģināšu izpētīt lielāku sortimentu, jo šoreiz sanāca apgūt labi ja vienu piekto daļu no piedāvātā.
Viena no šīm kaklarotām tika arī man!
Cienītais laiko batika kreklu ļoti draudzīgu pārdevēju uzraudzībā. Krekls mums arī tika.
Šis stends mani apbūra. Cik maksā tāds viens ar roku apgleznots batika auduma gabals? Nieka 5 miljoni indonēzijas rūpiju, kas ir aptuveni 328 Eiro. Hmmm, nu varbūt kādu citu reizi:)
Auseklīti atradāt? Es arī:)
Tas nu pagaidām arī viss
Sampai Jumpa jeb uz redzīti!
