Pārmaiņu vēji – Nr.2

Vai šeit vispār kāds vēl ielūkojas? Vispār tas ir ļoti labs jautājums, jo es pati aizvien retāk te ienāku. Atzīstos, ka arī savus iemīļotos blogus lasu aizvien retāk. Un tam pat īsti nav nekāda attaisnojuma. Vai varbūt tomēr ir? Kā tur ir ar to vlogošanu vs blogošanu. Vai blogi izmirst? Pāris reizes esmu sev uzdevusi šo jautājumu – vai nav laiks pārslēgties uz kādu nedaudz dinamiskāku izteiksmes formātu? Nē, man tas neder, vismaz patreiz nē. Ar lielu baudu skatos citu vlogus, bet pati pie tādu veidošanas gan pagaidām neķeros.

Un ja nu tomēr kāds/kāda te vēl iemaldās, un gribētu zināt, kas man te jaunāks pēdējā laikā, tad varu pateikt, ka atkal esam pārmaiņu priekšā. Pat ne priekšā, bet jau tādā pamatīgā iesākumā. Jūlija sākumā sakrāmēsim savas pēdējās mantiņas čemodānos, iemānīsim savas četras astaines krātiņos, un visi draudzīgi dosimies uz lidostu, lai pateiktu Džakartas piedzīvojumam ardievas. Kur tie četri gadi tik ātri paskrējuši???

Varbūt kaut kad vēlāk uztaisīšu nelielu Džakartā pavadīto gadu rezumējumu, bet patreiz man galvā ir tāds saldsērīgs haoss. Viena lieta ir viss materiālais – mēbeļu un citas iedzīves pārdošana/nosūtīšana, bet pavisam cits un daudz smagāks jautājums ir cilvēcīgais: pēkšņi saprotu, ka šajā laika periodā iegūtie draugi paliek te, un arī to, ka dažus no tiem varbūt nekad vairs vaigu vaigā nesatikšu. Eh…

Šoreiz ļoti īsi un nekonkrēti, piedodiet. Kad manā galvā būs nedaudz lielāka skaidrība, atgriezīšos ar jau konkrētāku stāstu..

Nobeigumā divi video – mana  tagadne un nākotne

Advertisements

Vai vienā ģimenē var sadzīvot pilsētas un lauku cilvēki? Aizdomājos – kādi tad esam mēs, mūsu ģimenē. Laikam jau tomēr kaut kur pa vidu abiem šiem pretpoliem. Nē, tomēr mānos. Katrs esam savādāks, un es drīzāk esmu 75 % lauku un 25 % pilsētas cilvēks. Patīk man pilsētas ar savu nemitīgo dunu, bet laukos tomēr jūtos mierīgāk, brīvāk. Nezinu, vai Blue Mountains gluži var saukt par laukiem, jo tūristu tur parasti ir ka biezs, bet mums kaut kā paveicās, un šo skaisto vietu baudījām gandrīz vai netraucēti.

Ko darīt, ja ikgadējais vasaras brauciens uz Latviju izpaliek, objektīvu iemeslu dēļ, bet rupjmaizi tik un tā kārojas?

Jābrauc uz Austrāliju, protams:) Kāda gan tur loģika, teiksiet? Trīs lietas –  ģeogrāfija, latviešu diaspora un Austrālijas Latviešu Kultūras dienas. Ģeogrāfija: ja paskatās kartē, kur tad mēs patreiz esam dislocēti, tad šāda ideja nemaz nav peļama. Salīdzināšanai – lidojums no Džakartas uz Rīgu ir apmēram 20 stundas garš, ar visu pārsēšanos, bet no Džakartas uz Sidneju tikai nieka 7 stundas. Par cenu nemaz nerunājot. Latviešu diaspora: jau no nostāstiem zināju, ka Austrālijas latvieši ir varen aktīvi latviskā gara uzturētāji, un tas tiešām tā arī ir. Austrālijas Latviešu Kultūras dienas: dejotāji un dziedātaji no dažādām zemeslodes pusēm, tai skaitā arī no Latvijas. Ko gan vēl var vēlēties:)

Jā, man tāpat kā Šerlokam Holmsam ir Tā…nu ne gluži sieviete, bet pilsēta gan. Esam tikušās tikai divas reizes, bet man jau pirmajā reizē bija skaidrs, ka atgriezīšos tur vēl un vēl.

AU un NZ manā zilajā ekrānā

Pieķēru sevi pie domas, ka pēdējā laikā manai tv gaumei ir diezgan izteikts Australāzijas piesitiens. Un reizēm sentimentāli ziepjoperisks. Iespējams, ka tas ir tikai loģisks pārejas posms pēc visai ražīgas Nordic Noir tv seriālu sezonas. Manai psihei laikam bija nepieciešams kas vieglāks un saulaināks pēc n-tajām Bron/Broen, Bedrag, Den som dræber, Ófærð un Fortitude epizodēm.

Brauciens uz Lomboku

Izdomāju paritināt vēstures lenti nedaudz atpakaļ, un šo to no iepriekšējiem ceļojumiem publicēt arī šeit. Sava veida atmiņas pārbaude, tā teikt. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti precīzi visu pieraksta – kur, kas, kā, pa cik, bet varbūt tomēr vajadzētu.  Varbūt kādam noder. Un ja nu pašai iestājas pēkšņs atmiņas zudums, būs kur to atsvaidzināt:)

Un tā, aiziet – Lomboka, 2017.gada marts. Pati jau es nebūtu precīzi atcerējusies, kurā mēnesī mēs tur bijām. Paldies, fotokameras metadati:)

Jau ceturtais

Jep, šis ir jau ceturtais gads Indonēzijā – pielavījies, atskrējis, atrāpojis, atvilcies vai kā citādi paziņojis, ka ir klāt. Mācību gads, protams, bet mūsu situācijā tas ir pat svarīgāks par kalendāro, jo viss tiek rēķināts un plānots tam pakārtoti. Bērni aug – vai dieniņ, patiešām aug – lielā meita jau desmitajā klasē, un mazā jau otrajā. Tētis pelna bekonam, mamma reizēm garlaikojas, jo šis ir jau ceturtais gads ārpus oficiālas darba vietas. Negribu te lieki iedziļināties, bet teikšu tikai to, ka es nemaz nedrīkstu šeit legāli strādāt. Tādi ir mūsu vīzas noteikumi, vai ziniet. Dzīve rit uz priekšu, mamma pamazām pārvēršas par kaķu veceni (pie kāda kaķu skaita tiek piešķirts šis tituls?), uzrāviena brīžos šuj un visādi citādi radoši izpaužas, tēlo dārznieci un reizēm arī pabaro ģimeni. Un samērā bieži brauc uz Bali, jo sasodīti tuvu tas viss.