Tieši tik daudz ir pagājis, kopš kādā saulainā augusta dienā izkāpām Rīgas lidostā, nepilnas komandas sastāvā, ar vienu kaķi padusē un ar ne visai skaidru nākotnes vīziju. Savā ziņā tas bija kā noslēdzies loks, kaut gan drīzāk jau kārtējā loka punkts mūsu dzīves spirālē. Vispār 2020.gada jūliju un augustu man ne visai gribētos atcerēties, bet tīri vēstures liecības dēļ varbūt vajadzētu. Un nav jau arī tā, ka viss bija tikai melns.

Vārdu sakot, jūlija vidus, joprojām Bangkoka. Plāns – jūlija beigās/augusta sākumā pārcelties uz Kuveitu. Nepieciešamas tikai ‘nieka’ formalitātes – vīra izglītības dokumentu un sodāmības izziņas verificēšana un apostilizēšana Ņujorkas štatā un ASV Valsts departamentā. Pēc tam visus šos dokumentus būtu jāapstiprina Kuveitas vēstniecībā, lai varētu saņemt darba vīzu. Vispār pat ne pilnvērtīgu darba vīzu, bet pamatojumu šādas vīzas izsninegšanai. It kā nekas briesmīgs, tikai kārtējie birokrātijas koridori, bet, bet…Viss prasa laiku un arī pamatīgus līdzekļus. Dokumentu apstrāde un apostilizēšana ASV vien izmaksā pie 1700 USD, turklāt, tas velkas vairākus mēnešus. Dokumentu apstrādes statusu praktiski nav iespējams izsekot, viss kā 90ajos, ar telefona zvanu palīdzību un arī tad bez lielas garantijas, ka trāpīsi, kur vajag. Plus, neaizmirsīsim, ka esam kovidletarģijas fāzē, kas veiksmīgi ir paralizējusi lielu daļu valsts iestāžu darbību. Sakožam zobus un pacietīgi gaidām, jo visu no mums atkarīgo esam paveikuši.

Es jums te satura atšķaidīšanas nolūkos, ik pa laikam ielikšu pa kādai fotoliecībai, lai ilustrētu, ka nesēdējām jau 24/7 galvas saķēruši.

  • 2020.gada jūlijs, BTS Skytrain, Bangkoka. Neviens neprotestē pret masku valkāšanas noteikumiem.

Paralēli mūsu sagatavošanās darbiem, lai pārvāktos uz citu valsti un kontinentu, mūsu vecākā meita gatavojas uzsākt pirmo kursu universitātē. Tur viss iet kā pa diegu, vismaz jūlija griezumā. Lielāko cīņu viņa jau ir izcīnījusi, veiksmīgi pabeidzot 12.klasi, kaut gan arī tur nebija bez pārdzīvojumiem.

Un šeit neliela atkāpe – ir 2019. gada novembris, par kovidu vēl neviens i pat nesapņoja, kad manai meita tika uzstādīta diagnoze – 1.tipa diabēts. Zinu, zinu, ka tur neviens nav vainīgs un kasviņ’ zin, no kā tas viss, bet tas manu mātes varenības un pārliecības sajūtu iedragāja diezgan pamatīgi. Pa galvu sāka maisītes n-tie ‘bet ko es darīju nepareizi’ scenāriji. Atbilde – pilnīgi un galīgi neko. Ja nu vienīgi varēju to visu ātrāk pamanīt, jo tomēr esmu medicīnai nedaudz tuvu stāvoša. To, ka bērns ir stipri novājējis, norakstīju uz mācību stresu. To, ka viņa nepārtraukti uzpilda savu ūdens pudeli, arī kaut kā neuztvēru pienācīgi nopietni, jo dzīvojam taču tropos un slāpst visiem. To, ka tūlīt pēc skolas viņa iekrīt gultā, jo jūtās sagurusi, arī norakstīju uz mūsu tā brīža stresaino situāciju – vīrs bija darba meklējumos, es strādāju ANO bibliotēkā un paralēli mācījos, un meitas 12.klases slodze arī nebija no mazajām. Vārdu sakot, visi bijām tādā puszombētā stāvoklī. Bet tad, sestdienas rītā, tūlīt pēc piecelšanās meita paziņo, ka nu laikam gan jābrauc uz slimnīcu, jo kaut kas pavisam nav labi. Pat izteica aizdomas, ka viņai vēderā esot kāds tropu parazīts. Izpalpējam aizdomīgo zarnu rajonu un jā, tur ir paciets kunkulis. Māte mīļā, tā vēl trūka. Laižam uz slimnīcu, bet nepilnā sastāvā, jo vīram tieši to sestdien sākas nopietni darba meklējumi un ir jāierodas uz vairākām darba intervijām Search Associates rīkotā job fair ietvaros.

  • Nepacietīgi gaidām analīžu rezultātus un ārstu slēdzienu. 2019.gada novembris, Sukhumvit slimnīca. Jaunākā meita uz notiekošo reaģē šādi

Daži vārdi par Sukhumvit slimnīcu – šī ir privātā sektora medicīnas iestāde Bangkokā, bet mana vīra darba devēja veselības apdrošināšana šo sedz un mēs arī to izmantojām. To, cik liels būtu rēķins, ja maksātu paši no savas kabatas, uzzinām jau tikai izrakstoties no slimnīcas un spējam tik noelsties.

  • Pirmās 24 hospitalizācijas stundas

Un tālākais jau kā filmā, kurā škiet pats nemaz nepiedalies. Ārsts, ar tādu rāmu smaidu sejā, paziņo, ka manai meita esot diabēts, bet es to dzirdu kā – ‘nu esi taču tu stulba māte, kā tu šito palaidi garām’! Neviens, protams, man neko tādu neteica, bet jutos es kā maksimāla lūzere tajā brīdī. Tā brīža cukura līmenis asinīs ir 550 mg/dL. Es paniski rokos savā galvā un mēģinu atcerēties, ko tas nozīmē un cik tas īsti ir, bet Latvijas sistēmā cukura līmeni asinīs mēra mmol/l, un meitas rādītāji mūsu sistēmā sanāktu pie 30.6 mmol. Diezgan kritiski. Personāls ir savā līmenī, meitai tūlīt uzsāk nepieciešamo terapiju un viss sāk pamazām normalizēties. Un, protams, vajag tā sagadīties, ka vienlaicīgi saņemu zvanu no vīra, kurš man prasa, vai es nākamo mācību gadu gribētu braukt uz Kuveitu, jo esot labs piedāvājums. Uz ko man nākas atbildēt ar – ‘Bet mūsu meitai ir 1. tipa diabēts!’. Seko neliels klusums. Kad jau abi esam attapušies, risinām visu tālāk. Es saku ‘jā’ Kuveitai un lūdzu vīru pēc iespējas ātrāk atbraukt pie meitas uz slimnīcu. Pēc pāris dienām meita jau ir mājās, un kā patiess cīnītājs mācās sadzīvot ar diabētu.

Sadzīvo un vēl tiek uzņemta savā kārotajā Leiden University College The Hague. Esam bezgala priecīgi par un kopā ar viņu.

  • Var iemācīties sadzīvot ar visu, arī ogļhidrātus skaitot

Dzīve Bangkokā turpina savu jūlija karstuma apdullīnāto gaitu, un mēs joprojām gaidām, kad visas nepieciešamās formalitātes tiks nokārtotas. Tuvojās arī meitas aizlidošanas diena. Saldsērīgi, bet nu C’est la vie. Tā kā savus aizlidošanas datumus vēl īsti nezinām, arī kaķu transporta jautājumu līdz galam nevaram nokārtot. Tur arī sava sāga. Nepieciešami n-tie dokumenti un vakcinācijas, un tas paģērē savu. Vispār nepamet tāda sajūta, ka lielu daļu jūlija un augusta mēs to vien darījām, kā zvanījām un rakstījām epastus, kaudzēm vien.

Es vēl šo to paspēju uzšūt savai lielajai meita, pirms lielākā daļu mantu tiek pārdotas.

  • Mans meditācijas stūrītis

Un tad, lai dzīve nešķistu par saldu, dienu pirms meitas aizlidošanas nāk jauns pavērsiens. Vīrs saņem ziņu, ka jaunais darba devējs (ar kuru jau parakstīts kontrakts un viss it kā bumbās) nespēj nodrošināt vīram darbu, jo kovids, saprotiet… Ir nācies ‘apcirpt’ lielu daļu pozīciju, un mana vīra pozīcija ir to skaitā. ‘Bitīt matos, maigi izsakoties. Man sāk raustīties kreisā acs, tiešā nozīmē. Kādu brīdi esam apstulbuši, bet tilgi sēdēt tādā katatoniskā stāvoklī nevaram atļauties. Kožam sev pirkstos par to, ka tomēr atteicāmies no tālākajiem atlases procesa etapiem Hamburgas Starptautiskajā skolā, jo tajā brīdī nospēlēja ‘Labāk zīle rokā’ princips. A zīle ta izrādījās nepareizā. Un vēl cik pat ļoti nepareiza, to tā pa īstam uzzinājām tikai šogad. Bet par to nu vēlāk.

Mēģinam sevi kaut kā balansēt, un vēl jo vairāk šādā brīdī novērtēju to, ka mūsu mājas baseins beidzot ir atkal atvērts. Ilgu laiku tajā bija nolaists ūdens, jo kovida ierobežojumi Bangkokā bija ne pa jokam. Pat vietējais mazais parciņš bija off limits.

  • Mūsu mājas baseins

Ilgi galvu lauzīt mums tomēr nenākas, jo tas pats darba devējs pēc divām dienām piedāvā vīram tādu kā kompensācijas pozīciju – kā skolotājam. Protams, pa mazāku algu, bet nu i na tom spasibo. Badā nenomirsim. Viss gan līdz galam nav atrisināts, jo Kuveita joprojām nelaiž iekšā ārzemniekus, lai arī cik strādāt griboši tie nebūtu. Par strādātgribošo indivīdu ģimenes locekļiem nemaz nerunājot. Sākam izskatīt Plānu B, C un visus pārējos alfabēta burtus. Es jau esmu tik atvērta visādiem variantiem, ka sāk palikt bail pašai par sevi. Beigās izdomājam, ka kādu laiku nāksies padzīvot atsevišķi – proti, mēs ar mazo meitu Latvijā, kamēr vīrs ir Kuveitā.

Neesam no tiem, kas ilgi skumst un grimst melanhloijā (to es vēl paspēšu, aklimatizējoties Latvijas dzīvē), un ņemam no Bangkokas visu, ko vien varam – vizinamies pa Chao Praya upi, baudām garšīgo taizemiešu virtuvi u.c. lietas. Un gandrīz katru vakaru ejam uz masāžām. Jep, tās te ir ir tik lētas.

  • Ļoti priecīgas kājas

Un tagad sekos neliela pauze, jo ārā ir pamatīga vasara un esot jāiet peldēties. Vai kaut kas tamlīdzīgs, kas nav saistīts ar sēdēšanu dīvānā. Turpinājums sekos…