Ziemassvētki

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized

Egle plus odu kolonija

(more…)

Grinčs nāk pateikties…

Jūsu negaidīti lielā atsaucība un ļoti dažādā Ziemassvētku filozofija iepriekšējā raksta komentāros man bija kā jaunas enerģijas un pozitīva lādiņa piešprice. Liels jums paldies visām!

Es ar galvu māju līdzi visiem jūsu komentāriem, jo katrā no tiem mani kaut kas uzrunāja, lika uz lietu būtību paskatīties no kādas pavisam aizmirstas vai līdz šim neatklātas puses. Varbūt es izklausos pēc nedroša un bikla bērna, kuram šādos lielos jautājumos ir nepieciešama kaut kāda viedokļu vai pieņēmumu validācija, bet jūsu teiktais, vai arī kaut vai pats fakts, ka jums tomēr bija ko teikt, mani tomēr pārliecināja, ka neesmu gluži viena savās domās. Vai varu jums vēlreiz teikt paldies?:) Nu tad vēlreiz pateicos!:)

Es pat tik ļoti sapurinājos, ka ķēros pie dokumentu sakārtošanas, ar pozitīvu skatu uz briestošajām pārmaiņām tuvākajā nākotnē. To, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, es jau svinīgi ziņoju kādā no iepriekšējiem rakstiem, bet nekas konkrētāk vēl joprojām nav zināms. Varu tikai pačukstēt, ka janvāra otrajā pusē visa mūsu banda pāris dienas ganīsies kaut kur šajā reģionā:

 

(more…)

Grinča radinieces Ziemassvētku pārdomas

Nezinu, vai mana sirds ir sarāvusies par trīs izmēriem, bet šogad ir tāda sajūta, ka misters Grinčs man ir kāds attāls radinieks. Nu nevarēju es ielekt svētku sajūtā tā uz visiem 100% – ar vai bez piparkūkām. Vispār arī piparkūkas šogad neizcepu – nu Grinčs kas Grinčs, ka es jums saku:) Par ko tad es te sūdzos. Par to pašu nelaimīgo komercializāciju cilvēku prātos un Ziemassvētku vecīša maisā jau laikam. It sevišķi, kad tā jau ir iezagusies pašmājās, un draugi Ziemassvētkus bez apdāvināšanas vairs neuzskata par Ziemassvētkiem…Un kā tad tu dāvanas nepirksi, ja ļoti abi zini, ka draugi no savas puses tās tev liks zem eglītes.

Paši jau arī esam vainīgi (es un mana ģimene, ne jūs – cienījamie lasītāji:), ka arī bērnus apdāvinam tā sirsnīgāk šajā laikā. Vakar sēdēju lielajā istabā un purpināju zem bārdas, ka manā bērnībā zem eglītes palikta lelle bija augstākā dāvināšanas pilotāža, un neviens neiedomājās, ka varētu cerēt uz ko vairāk/lielāk/savādāk. Vispār šis vairāk/lielāk koncepts manā mazajā Ikšķiles bērnības dzīvoklītī nepastāvēja, un visi tāpat bija makten priecīgi.

Purpinu es tikai zem bārdas arī tāpēc, ka negribu saplacināt pārejo ģimenes locekļu prieku par šiem svētkiem. It sevišķi jau cienītā neviltoto prieku par gatavošanos, Ziemassvētku vecīša gaidīšanu un dāvanu saņemšanu…

Labi, esmu nedaudz pagaudojusi, un tagad varu jums jautāt, kā jūs tiekat (šeit varat izmantot citu darbības vārdu, atkarībā no sajūtām – baudīt, izbaudīt, varbūt pieciest? utt) galā ar Ziemassvētku laiku? Vai vienmēr tā no sirds to izjūtat? Kā rīkojaties dāvināšanas jautājumā, it sevišķi tad, kad kurpe spiež, bet radinieki un draugi ša ka tā kaut ko no jums (aka Ziemassvētku vecīša maisa) gaida?

Jau iepriekš pateicos par jūsu domām, pārdomām, jo šogad tiešām esmu kaut kur kaut ko pazaudējusi…Varbūt nākamgad vienkārši iešu ķekatās un vilkšu bluķi, lai atgrieztos pie tās tīrās Saulgriežu izjūtas bez supermārketiem Ziemassvētku rītā, kur plaukti izslaucīti kā karu vēstoši…

Bildes avots šeit

Mīļo Ziemassvētku vecīti…

…lūdzu pastiep manas dienas nedaudz garākas, lai varu šūt bez uzstādīta taimera, kas man nežēlīgi atgādina par darbu algoto un citām, ar šūšanu nesavienojamām, aktivitātēm. Piemēram – pie cik lielas netīro trauku kaudzes mani mājinieki sāks uz mani šķībi skatīties? Un vai tad makaroni ar sieru nav pilnvērtīgs uzturs? Un kam tas algotais darbs vispār izdomāts!!! Joki, protams:)

Bet nu laika resurss man patreiz paties’ ir blusas lielumā, tāpēc gandrīz vai jālūdz Plūmītei kaut kāds akadēmiskais atvaļinājums EŠS projektā sakarā. Gluži bez šūšanas jau neesmu visu šo laiku dzīvojusi, un šādi ir mani biklie rezultāti:

EŠS projektam izvēlējos klietu hipiju stilā no Knipmode 40.gadu jubilejas numura. Žurnāls ir veltīts kleitām – precīzāk sakot, veselām 40.kleitām!

(more…)

Nepabeigto darbu inventarizācija

Iespējams, ka tikai man laiku pa laikam iekrājas pāris iesāktu un nepabeigtu rokdarbu. Reizēm ir izbeigušies materiāli, kas ļautu konkrēto projektu godam pabeigt – reizēm ir vienkārši pazudusi iedvesma turpināt. Vēl kādu reizi attopos, ka sezona vairs nav īstā. Var jau atrast n-tos iemeslus, bet nu forši jau tas laikam tomēr nav.

Šodien saņēmos, un uzsāku savu nepabeigto darbu inventarizāciju. Kā pirmais man izleca šis izšuvums krustdūrientehnikā.

(more…)

Atklājos:)

Ir pienācis laiks atklāties:)

Jā, Bienei un SiStro ir taisnība – tas spoks ar ūsām ir daļa no manas jaunās adāmmašīnas. (Inesei gan pienākas virtuālais žetons par radošās enerģijas uztvērējiem:)Vispār jau nu šī adāmmašīna man ir vienīgā, un tehniski runājot, tā vairs arī nav tik jauna.

(more…)

Spēles ar zeķēm un cepures vīna pudelēm

Mans Ziemassvētku spraudnis nepielūdzami skaita, cik tad vēl dienas ir atlikušas līdz pašai svinamdienai. Hei, vai tik tas spraudnis tur kaut ko nav nošmaucies, jo pavisam nesen bija vēl veselas 80 dienas, bet tagad tas cipars jau sarucis līdz 39??? Labi, nav ko stresot, spiežam šujmašīnas pedāli grīdā un aiziet!

Šoreiz tapa pāris Ziemassvētku zeķes – dažas ir pilnībā gatavas, bet pārējās vēl ir procesā.

Lai man dzīve neliktos pārāk garlaicīga, mani ģimenes locekļi izdomāja, ka mēs ar pāris Ziemassvētku atribūtiem varētu piedalīties vietējā tirdziņā. Burvīgi! Šie pat izdomāja mūsu nelielajam ģimenes uzņēmuma nosaukumu. Kolosāli!….Vienīgais, ko biznesa plānā šie nebija iekļāvuši, ka mammai reizēm ir vajadzīgs tāds luksuss kā miegs:)

Pagaidām pieturos pie klasiskās Ziemassvētku zeķu formas, jo, nevar jau zināt, kas publiku interesēs, ja vispār interesēs…

Ir doma uzšūt arī pāris micītes un šallītes vīna pudelēm. Ja nu tām šajā Ziemassvētku laikā arī gribētos uzcirsties?

Nedaudz paeksperimentēju ar …tagad vairs neatceros, kā to sauc latviešu valodā (Ilze, ej nedaudz nosnausties:)…nu ar to zigzagveida lentīti:) Ja paņem divas dažādas krāsas zigzagveida lentītes, un sapin kopā, sanāk interesantas lietas. Piemēram, Ziemassvētku dekorācijas patriotiskās krāsās.

Nelielai iedvesmai mans vīrs no noliktavas izvilka mūsu pašu Ziemassvētku zeķes. Bildē gan tās visas nav mūsu ģimenes locekļu zeķes – dažas vēl sēž kastē un dažas ir klāt nākušas.

Šeit vien no mūsējām zeķēm tuvplānā

Tas zvēriņš ir domāts snaudošs ziemeļbriedis.

Kas tad vēl…. jau kādā no iepriekšējiem rakstiem minēju, ka novembris mums ir pilns ar svinamdienām. Jā, bija arī mums kāda apaļa gadadiena – 10. gadu kāzu jubilis!!! Kāzu gadadienas mums sakrīt ar Mārtiņdienu:)

Tagad, skatoties uz šī ieraksta bildēm, ieraudzīju, ka par vīna pudeles mices modeli esmu izvēlējusies tukšu St.Emillion vīna trauku. Tas man atmiņā atsauca kādu skaistu vasaru iz pagātnes:) Lai nu mums vēl daudz tādu skaistu desmitgažu priekšā:)