pārdomas

Kad būtu jādara pavisam kas cits…

Meklēju savu klonu, kas varētu padarīt visus tos darbus, kurus man pašai ir slinkums darīt. Trauku nemazgāšanai man ir attaisnojošs iemesls. Vakar, mizojot kartupeļus vakariņām, visai sirsnīgi iešņāpu pirkstā, ka vēl tagad tas pukst. Bet arī tas varenais trauku kalns būs vien man pašai jāpieveic, jo pelējuma sēnītes audzēšana man tuvākajā laikā nav ieplānota, un jau parīt rīt agri izlidojam. Vīrs darbā, suņa vai kaķa man nav, un, ja arī būtu, diezin vai tie mācētu mazgāt traukus. Un kas man krāmēs čemodānus? Pašai vien nāksies to darīt. Sametu uz gultas pāris lietas, kuras (iespējams) būs galamērķī nepieciešamas. Galvenais, lai ir visi dokumenti un maksāšanas implementi*. Pārējo varam improvizēt. Jā, un pirmo reizi lidošu “atmuguriski”, t.i. pāri starptautiskajai datuma līnijai.

*Gandrīz vai aizmirsu par fotoekipējumu. Marš, lādēt baterijas un iztukšot datu kartes!

Tā vietā, lai organizētu rītdienas braucienu, es te sēžu un priecājos par nākamo gadu. Proti, kādas grāmatas tiks ekranizētas, un vispār, kas tāds interesantāks gaidāms literatūras lauciņā. Jau tagad zinu, ka Ziemassvētku vecītis ir man sagādājis pāris jaunas grāmatas.

Neko monumentālu es netaisos apņemties lasīt, jo arī ar pagājušā gada Goodreads lasīšanas programmu man bija tāds kā fiasko. Lasīt lasīšu, jo jūtu, ka mūza ir atpakaļ, tikai neiespringšu at kvantitatīviem mērķiem. Pagājušo gadu mana lasīšanas mūza slinkoja, un tam bija arī savi objektīvi iemesli, bet nu ne par to šoreiz. Stumjam uz priekšu.

crowd

(more…)

Brīvības zirgs…

…tagad esmu es. Jipīī! Jau no šīs svētdienas esmu “atvaļinājusies”, nu tā pavisam un nopietni. Kā jau čivināju Tviterī, sajūtas divpusējas, jo darbs bija ļoti, ļoti mīļš, dvēseli un prātu piepildošs pēc pilnas programmas. Ar savām pārdomām par darba dzīvi akadēmiskas bibliotēkas vidē noteikti vēl padalīšos kādā cita ierakstā…

Bet nu pastāsts par brīvības zirgu ir tāds. Kādus gadus desmit atpakaļ, kad mēs vēl mitinājāmies Latvijas ārēs, kopā ar bērnu un suni bijām izbraukuši kaut kur Lielvārdes virzienā, galvas no pilsētas trokšņiem izvēdināt. Kaut kur tajā pašā Lielvārdes apkaimē, mūsu sunene izdomāja nodibināt kontaktus ar vietējo zirgu, kas vēsi filozofiskā mierā, pie mietiņa piesiets, gremoja zāli un apcerēja Zaļo zemi, vai arī vienkārši zemi, kas zaļo. Nepaprasīju, kuru tad īsti. Šāds pēkšņš iebrukums lauku idillē zirgu pārsteidza nesagatavotu, tas norāvās un taisnā diegā diedza uz Daugavas pusi. Peldēties, iespējams. To es zirgam arī nepajautāju…Mūsu sunene to uztvēra kā uzaicinājumu skriet līdzi. Es arī būtu skrējusi līdzi, ja es būtu suns. Jautri taču, vai ne? Bet mums tajā brīdī nebija līdz jautrībai. Fiksi sadalījām pienākumus – es ķeru suni (zirgs man bija nedaudz par lielu) bet vīrs skriet meklēt zirga saimnieku, lai paziņotu par zirgu, kas skrien peldēties. Visā šajā jampadracī piemirsām vienu faktu, ka vīra komunicēšanas spējas latviešu mēlē ir visai ierobežotas, bet cilvēks centās un darīja, ko varēja. Es tikai tā no tāluma redzēju savu cienīto sirsnīgi žestikulējot un saucot “Brīvības zirgs, brīvības zirgs!!!”. Zirga saimnieks tikai nosmējās, un pārbiedēto zirgu-filozofu ātri vien dabūja rokā. Nezinu, kā ir ar pašu zirga saimnieku, bet mēs šo galopu pa lauku pļavu un neortodoksāli-radošu latviešu valodas pielietojumu atceramies vēl tagad.

Un kā tad es izmantoju šo jauniegūto brīvību? Pilnīgi un galīgi nepareizi, nekonstruktīvi un neproduktīvi:) Guļu līdz pusdesmitiem dienā: tāda īslaicīga ēnveidīga noslīdēšana mājinieku priekšā sešos no rīta, brokastis gatavojot, un bērnus uz skolu/dārziņu palaižot, pie pilnīgas pamošanās nav pieskaitāma, jo es drīz pēc augstākminētajām aktivitātēm liekos atkal uz auss. Iespējams, ka ar laiku izstrādāšu citu dienas režīmu, jo ir jāsāk šķirot, ko sūtīsim uz jauno mājvietu, un kas ir jānorealizē tepat uz vietas.

Esam atvadījušies no abām mūsu mašīnām, un patreiz izlīdzamies ar īres auto. Pēkšņi jūtu manas Hondas CRV trūkumu, jo īres auto ir tik zema grīda, salīdzinot ar manu auto. Ak, Tuvo Austrumu labumi, kā jūs spējat cilvēku korumpēt un izlutināt:):)

(more…)

Ar pirkstu pa pasaules karti

Vai ticēsiet, ja teikšu, ka galvā esmu rakstījusi, rediģējusi un publicējusi ne vienu vien ar rokdarbiem saistītu ierakstu? Vai ticēsiet, ja sūdzēšos par laika trūkumu, matu sāpēm vai sniega vētras pārrautām komunikācijām?:)

Patiesība gan ir daudz, daudz vienkāršāka – man patreiz vienkārši nevelk uz rokdarbu pusi. Ilgi domāju līdz beidzot izdomāju, kur tas suns aprakts, un kāpēc manas šujmašīnas vientuļi tup stūrītī. Es nevaru darboties neziņas bezsvara stāvoklī, jo tieši tā es jūtos jau no paša mācību gada sākuma. Ar pagājušo nedēļu neziņas izjūtai tika piemesta vēl viena deva, jo nu jau pilnīgi oficiāli esam pateikuši vīra darba devējam, ka nākamo mācību gadu šeit vairs neatgriezīsimies.

Sajūtas ir visai ambivalentas. No vienas puses ir tāds patīkamas brīvības satraukums – būs kaut kas jauns, neizjusts, neizdzīvots. No otras puses – žēl sķirties no ierastā komforta, jo nierei taukos labi tīk. Un ir arī bail, jo par nākotni vēl nekas nav pilnībā skaidrs. Izjūtu spektrs noteikti būtu daudz savādāks, ja es būtu viena kā putns debesīs. Nepārprotiet, es te nesūdzos, jo lēmums šeit vairs nepalikt netika pieņemts vienas dienas laikā, un arī taukainai nierei ik pa laikam ir jāmaina skats uz dzīvi.

Tagad katru vakaru braucam ar pirkstu pa karti. Brīžiem pārējo ģimenes locekļu pirkstu loki mūs aiznes līdz pat Japānai un Vjetnamai, bet mans kautrais rādītājpirksts tik riņko un riņķo ap Eiropu…(Var meiteni izraut no Eiropas, bet Eiropu no meitenes nu nekādi, tā teikt:)Realitāte diktē savus noteikumus, un mēs dosimies tur, kur ir darbs. Formula visai vienkārša, vai ne, bet cilvēkam pagrūti dzīvot tikai pēc formulas…

Bilde no šejienes

Pases vietā…šujmašīna?!

Varbūt ne gluži pases vietā, bet droši līdzņemama šī šujmašīna noteikti varētu būt. “Bravo” Pfaff mārketinga daļai par šādu kodolīgu sava jaunā, portatīvā modeļa nodēvēšanu. Tāda nu izskatās Pfaff Passport 2.0 šujmašīna:

Man, protams, pats pirmais jautājums bija vai šim modelim ir Pfaff “sirds”  – IDT veidolā.

Jā, jā, ir gan, komplektā ar 6.3 kilogramu smago vieglo korpusu!

Kā jau teicu, šī šujmašīna tiek pozicionēta kā portatīvā, viegli līdzpaķeramā šujmašīna, tāpēc vēl jo iespaidīgāks izskatās šīs “pasītes” piedāvāto dūrienu klāsts:

Skat, pat veseli četri viensoļa pogcaurumi!!!

Nu ko tur liegties, Pfaff joprojām rullē! Es pat piedošu Pfaff vieglo plaģiārismu, jo šis modelis man atgādina kaut ko no Berninas arsenāla…

Un nobeigumā viens Pfaff Passport 2.0 reklāmas video ar pievienoto vērtību:) Varbūt pēc video noskatīšanās jūs zināsiet, kā sauc pogcaurumu valodā..

Antidepresanti un lotosa ziedu ēdāji

Vakardien man bija skābi ap dūšu…It kā pat bez īsta iemesla. Viss taču ir labi – neviens nav slims, vīrs nekrāpj, bērni klausa, overloks salabots (un arī jauns klāt uzradies), mans veicais labais Nikons tehniski apskatīts utt.  Pat kaut kāda pile kultūras arī man ir tikusi, jo iepriekšējā vakarā kopā ar draugiem noskatījāmies “Argo”. Tiem pašiem draugiem, kas mūsu saulainos krastus visai drīz pametīs. Un tas jau noteikti atkal ir izraisījis kārtējo “Doha Blues” epizodi… bet šie met acis uz Zanzibāru kā potenciālo mājvietu turpmākajiem gadiem, un tas taču nemaz nav tālu. Un arī, ja atgriezīsies Kanādā, tas arī nav pasaules gals, eh:)

Un vēl, man jau pāris nedēļas ir pašai sava epifānija par dzīvi šeit. Aizvien vairāk un vairāk jūtos kā lotosa ziedu ēdājs, kas pats labprātīgi sevi kārtējo reizi iebaro ar lotosa apreibinošo substanci (sadzīves komfortiem, ko piedāvā dzīve Dohā), un slīd aizvien dziļākā apātijā. Ja pilnīgi godīgi, tad ļoti reti satieku šeit cilvēkus, kas šeit jūtās pilnībā laimīgi. Apmierināti – jā, pilnīgi noteikti. Nav jau par ko sūdzēties – par elektrību, ūdeni un vietējām telefona sarunām mums nav jāmaksā, uzpildīt mašīnas benzīntanku var pa kapeikām utt. Un tās ceļošanas iespējas jau arī ir tā vērtas. Bet tomēr kaut kas pietrūkst..nu kaut vai tas celms Ikšķiles mežiņā, uz kura pasēdēt un pasapņot. Jūtu, ka mans vīrs jau arī sāk trīties. Šonedēļ pat, pasvieda man šo rakstu par hipsturbia Ņujorkā, un diplomātiski apjautājās, kā es justos šāda veida sabiedrībā:) Papētījām arī nekustamā īpašuma cenas un potenciālās darba vietas manam cienītajam. Jauki pasapņojām, tā teikt, bet nu drīzumā jau šie vai līdzīgi sapņi būs jārealizē arī. Teikšu kā ir, man ir nedaudz bail no tādām radikālām pārmaiņām (tie lotusa ziedi sāk iedarboties, laikam), bet vienlaicīgi kaut kas pakrūtē sāk priecīgi ķnudēt ar’.

Tā, pasūdzējusies esmu, varu nolaisties uz planētas Zeme. Jā, overloks beidzot ir salabots:)

Esot kaut kāda skrūve izļodzījusies. Kāds tur brīnums, ja šis nabaga darba rūķis servisu nebija redzējis jau gandrīz gadus desmit.

Un klāt arī jauns nācis.

Sveicināta Bernina 800DL!

Šaurā ierullētā maliņas Berninas izpildījumā. Jā, tā ir ta pati kleita, ko esmu parādā Plūmītes Es Šuju Sev projektam:)

Pagaidām Brālis dzīvos kopā ar jauno Berninu, bet drīzumā Brāli nodošu kādas citas rokdarbnieces rokās. Arī savu Singer Quantum 9940 pārdošu. Tagad tā svaigi iztīrīta un uztjūnēta gaida savu fotosesiju, lai varu sagatavot sludinājumu vietējam sludinājumu portālam.

Un nobeigumā pasaulē labākie antidepresanti rokdarbniecei – pāris diegu spolītes, oderdrēbe un rāvējslēdzēji. Dzīve iet uz augšu. Ja kādreiz īsos svārku ravējslēdzējus melnā krāsā ar uguni nevarēju šeit sameklēt, tad tagad to ir ka biezs, un ne tikai melni.

Pamazām urbjos cauri piegriežtņkonstruēšanas mākslai no šīs grāmatas, un sapratu, cik daudz man vēl ir jāmācās. Par visai šķidrajiem konstruēšanas kursiem, kurus patreiz apmeklēju, un par kuriem samaksāju milzu naudu, kādā citā ierakstā…

Lai jums jauka svēdiena, bez antidepresantiem:)

(more…)

Trimdas šuvējas nedienas

Pie mums šodien ir oficiāla valsts brīvdiena. Emīrs svinīgi paziņoja, ka visiem esot jāsporto. Tauta skrien jau no astoņiem rītā, un vingrina muskuļus arī visādos citos veidos. Ceru, ka pats Emīrs nebrauks uz mūsu ciematiņu  un nepārbaudīs, vai es arī ko lietas labā daru, jo no jau paša rīta apņēmos nesportot, bet gan parībināt šujmašīnu.

Sāku ar Goa brīvdienu laikā iegātās pludmales segas malu apstrādi…un tur arī viss sagāja grīstē. Mans Brother 1034D overloks sāka klepot un aizdomīgi rībēt. Jā, tas pats Brother overloks, ko es pavisam nesen Lainei saslavēju, kad Laine vāca overloku īpašnieku atsauksmes par dažādām markām un modeļiem. Taisnības labad jāsaka, ka mans šis overloks kalpo jau vairāk kā desmit gadus.

Nezinu, kas īsti ir par vainu, bet kaut kas ir pamatīgi sagājis grīstē tieši pie nažu saskarsmes punkta. Nav arī kam īsti aizvest, lai aspkatās, kas par ligu. Vārdu sakot, situācija neapskaužama. Risinājums varianti:

1. Mēģināt tomēr vest uz remontu (tikai – jautājums kur, jo Brother pārstāvniecība šeit to nedarīs), un cerēt, ka kādai labai dvēselei izdosies manu veco labo kompanjonu atreanimēt
2. Sēdēt bez overloka – mmm, galīgi nepatīk šis variants
3. Atzīt, ka visam ir savs nolietojums, un laiks meklēt overloku – aizstājēju

Labi, ka vismaz bērni vēl klausa:

vai nu vismaz izliekās, ka klausa:)

Kamēr es izmisīgi pētīju sava overloka iekšas, mana mazā jaunkundze nedaudz piekārtoja overloka diegus.

Lūdzu, mammīt!

Pasaules klejotāji

Mjāā, joprojām izpaliek ieraksti par rokdarbiem…Piedodiet… Dzīve uzņēmusi tādus tempus, ka spēju darboties tikai pamatrežīmā – darbs, mājas, trauku un netīrās veļas kaudzes un citas visai triviālas izdarības. Piebildīšu, ka esmu svētdienas rīta kafijas tasītes pašā iesākumā un, iespējams, ka dzirai plokot, mana ieraksta oma arī uzlabosies…

Vakarrīt, pie kopējām brokastīm ar kādiem ļoti labiem draugiem, šie mums paziņoja, ka mācību gada beigās viņi teiks ardievas Dohai. Opā, še tev nu bija…Šķita, ka biju jau pieradusi pie gājputnu mentalitātes, šeit dzīvojot, bet nu šis bija ļoti grūti pārgremojams atklājums. Holmstromi mums ir kā tā viena nemainīgā vērtība, kas vienmēr ir līdzās, un nekad nepieviļ. Pievilta nejūtos, bet tikai ļoti bēdīga. Bēdīga ar par to, ka kārtējo reizi nākas sadurties ar nežēlīgo formulu – trīs bērni jau ir apgrūtinājums potenciālajam vai arī jau esošajam (mūsu draugu gadījumā) darba devējam. Tāda nu ir starptautisko skolu darboņu realitāte. Ja vēlies, lai tavi bērni ietu skolā pa brīvu, tad piedomā, cik to tev ir. Tikai ļoti nedaudzas skolas ir gatavas segt skolas maksu trīs vai četriem skolas vecuma bērniem. Un kur nu vēl aviobiļetes vienreiz gadā visiem ģimenes locekļiem.

Kad realitāte mēģina mūs tā pamatīgāk apsēdināt uz zemes, spārnus varam piedomāt paši (es taču teicu, ka kafijai ir maģisks spēks:). Vai nu vismaz izšūt uz kādas sen aizmirstas un nedaudz morāli novecojušas žaketes. Šeit minētā žakete pirms pārvērtībām:

Un šeit procesā

Vēl tik atliek pieaudzēt otru spārnu, un varēšu atkal lidot:) Viena spārna pieaudzēšana man aizņēma nedaudz vairāk kā stundu.

Lai jums jauka šī svētdiena, un neiaizmirstiet par saviem spārniem! Jums taču arī tādi ir:)

12188 un vēl vairāk

Vai var apreibt no rīta kafijas? Savā vārda dienā noteiki var. Man visu rītu ir tāda “pāris centimetrus virs zemes” sajūta. Nē, man nekas mega liels nav uzdāvināts, un arī pie gultas mani nesagaidīja smaržojošs rožu pušķis. Esmu mājās pilnīgi viena, jo visi pārejie jau agri no rīta ir “izbiruši” pa darbiem un skolām. Svētdienas rīta cēliens man ir pats mīļākais, jo šo vientulību izbaudu kā tādu dziļu ieelpu pirms trakā nedēļas skrējiena. Parasti cenšos kaut ko uz priekšu pakustināt rokdarbu jomā, bet šodien baudu savu vārda dienas gaviļnieces statusu, un dzeru kafiju vai divas, vai pat trīs un četras, ja man tā tiks:)

Un tā:

Sveiciens visām, visām ILZĒM šajos ļoti svarīgajos, uzdrošināšos pat teikt, starptautiskajos svētkos!

Lai suminātas ILZES visur –

Rīgā
Alūksnē Barselonā 
Londonā Jūrmalā Valmierā 
Indianapolē Ventspilī Līgatnē Ādažos Jelgavā
 Romā Mellužos Parīzē Cēsīs Kuldīgā
Inčukalnā Rēzeknē Notingemā Tukumā
Ārhusā Stavengerā Smiltenē
Prāgā Filadelfijā
Dohā un citur:)

P.S. Šo Ilžu informāciju aizņēmos no Draugiem.lv

Un kas tas par mistisko skaitli šī ieraksta nosaukumā, jautāsiet? Tieši tik daudz ILZES vārda nēsātāju man uzrādīja PMLP Personvārdu datu bāze. Un tās ir tikai tās Ilzes, kuru vārds nav papildināts vēl ar kādu citu vārdu, tā kā mūsu noteikti ir vairāk par tiem 12 188:)

Kad biju vēl tāda savas identitātes meklējumos esoša pusaudze, reizēm uz savu vārdu skatījos ar tādu kā nožēlu. Domāju, nu kāpēc es nevarēju būt kaut kāda Džaneta vai kas tamlīdzīgs:) Džaneta no Ikšķiles:):) Zirga man nav, be tas tas noteikti par manām vēlmēm pasmietos. Un arī pašai man par tādām domām tagad nāk smiekli. Man savs vārds pat ļoti patīk, un es sevi nevaru iedomāties nekāda cita vārda ādā.

Diez, kādas tad ir šīs Ilzes? Sarkanmatainas, blondas, brunetes, kaislīgas, mierīgas, apdomīgas, trakulīgas, gudras, draudzīgas, trakas dejotājas, baletmīles, dziedātājas, žurnālistes, rokdarbnieces, labas mammas? Jā, kādas tad mēs esam? Vai vispār vārds nosaka mūsu būtību?