dzīve Indonēzijā

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized

Egle plus odu kolonija

(more…)

Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

DSC_5038

Suši u.c. gardumi kā no pārpilnības raga

(more…)

Galds kā liecinieks

Esmu sabiedrisks un ziņkārīgs dzīvnieks, un man tīk dažādas akcijas, kur cilvēki rāda savu somu, grāmatplauktu utt. saturu, bet pašai parasti kaut kā rokas par īsu, lai piedalītos. Šoreiz nenoslinkoju, un lecu iekšā “galds kā liecinieks” akcijā. Par to uzzināju no DGPYFROM’s bloga. Stafeti ir uzsākusi Liliju bērns bloga autore.

Mans galds kā liecinieks. Preambula – man nav tāda designēta rakstāmgalda. Izmantoju jebkuru brīvu virsmu savā darbistabā. Patreiz tas ir darba galds pie loga. No rīta, dzerot kafiju, tur arī uzstutēju savu kompjūteru.

DSC_5347

Galda kopskats šorīt

(more…)

Jaunākās ziņas no Smaragda bulvāra

Vārdu sakot, tas ir noticis. Es un Blogeris vairs neesam kopā. Tā mums abiem būs labāk, manuprāt.

Kas tad jaunāks Smaragda bulvārī?

Viss Kaut Kas un Nekas. Viss atkarīgs no skatu punkta. Dzīvojam, skolojamies, šujam, gatavojam ēst, stumdam mēbeles šurpu turpu, ceļojam, elpojam briesmīgo Āzijas gaisu (paldies, Indonēzijas un lielo korporāciju tuvredzīgie debīliķi), gatavojamies Ziemassvētkiem, apgūstam piegriežtņu konstruēšanas un šūšanas smalkumus ar Craftsy palīdzību, un vēl visādi citādi izpildamies.

Un fotografējam uz nebēdu.

Un mēģinam saprast, vai mums patīk WordPress.

 

 

Jūnija astes

Jūnijs ir baigais ašais zemeņu zēns. Ir atkal fiksi atskrējis, dīvanā pie mums iesēdies, un saka, lai krāmējam čemodānus, jo vasara Latvijā jau gaidot. Un mēs esam priecīgi. Priecīgi, ka viens veiksmīgs skolas gads, nu jau vairs ne tik svešajā Indonēzijā, ir noslēdzies. Priecīgi, ka priekšā divi forši KasVarBūtVēlLabāksParVasaruLatvijā mēneši! Un tādi kā nedaudz nokaunējušies, ka neesam ar visu šogad piedzīvoto padalījušies ar saviem bloga sekotājiem. Nu vismaz es esmu nedaudz nokaunējusies. Neko jau daudz es te vairs nesastrebšu, bet pirms vēl Latvijas iespaidi visu iepriekš piedzīvoto nepadara blāvāku, mēģināšu ko labot, nelielu fotoreprtāžu veidā.

Un tā, pagājušā gada oktobrī apciemotā Bali sala.

Bali no mums ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā. Reizēm pat jokojam, ka mums ir vieglāk un ātrāk tikt uz Bali nevis uz kādu Džakartas attālāku rajonu. Jociņš ir ar savu graudiņu patiesības, jo Džakartas satiksme ir pasaulē vistrakākā/vislēnākā/visnoslogotākā utt. Uz lidostu varam aizbraukt pa kādām 40 minūtēm pa speciālu apvedceļu, un tad jau līdz pašai Denpasaras (Bali) lidostai lidojums ir tikai pusotru stundu garš. Uz kādu iecienītu ēstuvi Džakartas sirdī gan nākas vizināties stundas divas vai pat vairāk. Reizēm satiksme pilnībā apstājas un iestājas pilnīgs un galīgs indonēziešu valodā dēvēts “macet”.

Bet nu atpakaļ pie Bali fotoreportāžas. Pavisam īsumā – uzturējāmies mēs Sanurā, vienā no visklusākajām Bali pludmalēm. Noīrējām villu ar mazu baseiniņu. Apciemojām arī citas pludmales un arī Bali kultūras centru Ubudu. Tālāk aiziet bilžu jūra. Ja sanāks, vēlāk papildināšu bildes ar nelieliem info kumosiņiem.

Pirmās četras bildes – mūsu pagaidu mājas Sanurā. Ja ir interese, varu padalīties ar informāciju – kas, kur un kā. Ideāls variants lielākām ģimenēm, jo šim īpašniekam pieder divas kopā savienotas villas.

(more…)

Bērns kinoteātrī

Šis būs fiksais ieraksts, un šogad tādu noteikti būs vairāk. Esmu šo lietu apsmadzeņojusi, un nākusi pie slēdziena, ka gariem aprakstiem man reizēm nav vienkārši iekšā, tupretim īsais komunikācijas formāts man tīk.

Vai jūs atceraties savu pirmo kinoteātra apciemojumu?

Es kasīju, grābu savos atmiņu apcirkņos, bet tā arī neko neatradu. Kaut kur pa miglu pavīdēja pārblīvētais Ikšķiles kultūras nams, kad tur cilvji draudzīgi kopā saspiedušies dzīvoja līdzi indiešu Zitai un Gitai. Vēl atceros kādu savu mūzkas skolas čella klasesbiedreni, kas regulāri bastoja, jo viņu vilka uz kino. Es arī reizēm bastoju, bet kino vietā man bija svarīgāka bučošanās ar savu pimo aizraušanos…

Nu bet atgriezīsimies tagadnē. Šīs “redzēt, izjust, piedzīvot pirmo reizi” emocijas man bija tas gods baudīt pāris dienas atpakaļ kopā ar savu četrgadnieci. Mēs noskatījāmies filmu par lācēnu Padingtonu. Un pēc pilnas programmas – ar visu popkorna tūti un pārcukuroto Spraitu.

(more…)

Izlūkgājiens

Pāris dienas atpakaļ izlaidu nelielu loku pa pilsētu, un aizbraucu uz izslavēto Pasar Mayestik. Viss tur ir kā solīts: audumi, šūšanas piederumi, trauki, kurpes utt., bet es turējos brangi, un no šujamlietām nenopirku neko. Ar lielu interesi vēroju, kā strādā vietējie drēbnieki. Tiem ir atvēlēts viss  Pasar Mayestik augšstāvs. Viss notiek ļoti vienkārši un bez nekādām lielām ekstrām. Tālāk lai runā bildes. Ņemiet nu par labu to kvalitāti, jo bildēts ar telefonu.

(more…)

Piepeši – nīlzirgs!

Ceru, ka visi esat godam nosvinējuši Latvijas svētkus, un novembra drēgnums jums pie kauliem neķeras.

Mūsu galā joprojām ir karsts, un tagad pavisam oficiāli ir iestājusies lietainā sezona. Esmu jau pieradusi pie niknajām lietusgāzēm uz mūsu mājas jumta, un mani šī skaņa pat nedaudz nomierina. Tiesa, ar lietu saistītās barometriskās svārstības mani reizēm padara ļoti miegainu, bet tad es uztaisu sev vienu stipru tasi Bali kafijas (pārpalikums no nesenā brauciena uz šo salu), un dzīve rit uz priekšu.

Bet kas tad ir ar to virsraksta nīlzirgu? Nē, par mājdzīvnieku tāds mums vēl nav kļuvis. Pagājušās nedēļas nogalē mana vīŗa darba vieta visiem saviem darbiniekiem un to ģimenēm uzsauca kopistisku izbraucienu uz Indonēzijas safari – Taman Safari Indonesia. Jau gribēju teikt, ka šis bija pirmais safari manā mūžā, bet tad es būtu nedaudz samelojusies. Septembrī apciemojām Singapūras nakts safari, un Animal Kingdom safari Floridā mēs arī esam pabijuši. Laikam man būs jāsāk dokumentēt šīs lietas, lai galvā nebūtu atmiņu putra.

Uz šo izbraucienu es skatījos ar nelielām bažām, jo biju savā galvā uzbūrusi kaut kādas eiropeiski aizspriedumainas bildes ar nomocītiem dzīvnieciņiem trešās pasaules valstu stilā. Liels bija mans pārsteigums, kad Taman Safari iemītniekus redzēju dzīvajā. Viss ir štokos! Bildes ir nedaudz miglainas, jo lielāko daļu fotografēju caur autobusa logu un kustībā. Šeit noteikti ieguvēji bija automašīnās sēdošie, bet ko nu es te sūdzos. Lai tālāk runā bildes.

(more…)