dažādi

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized

Egle plus odu kolonija

(more…)

Gaisā karājoties

Cilvēks laikam ir spējīgs pierast pie pilnīgi visa. Arī pie dažādām kultūras atšķirībām, kas tā nemanāmi vai pat ļoti uzkrītoši iezogas lietu kārtošanas etiķetē. Kamēr mūsu ģimene katru rītu nervozi kasa galvas, darba vīzu gaidot, Indonēzijas darba ministērijas ļauži nekur lieki nesteidzās, jo viss jau tāpat notikšot…Un mēs mācāmies domāt savādāk, elastīgāk, radošāk. Un priecājamies par skaisto, skaisto Latviju!

 

(more…)

Londonas rulete

Un tā tai dzīvē reizēm iet – gluži kā ruletē. Iemet tik bumbiņu krāsainajā aplī, iegriez, un skaties, pie kuras krāsas tad tā apstāsies. Un vai vispār apstāsies…

Nemocīšu jūs te ar miglainām Londonas mīklām, un teikšu, ka veselu nedēļu pavadījām Londonas starptautisko skolu darba tirgū, jaunas mājvietas meklējot. Šoreiz visam procesam izgājām cauri pēc pilnas programmas – piereģistrēšanās, pieteikšanās uz intervijām, skolu prezentācijas, intervijas, un tad…gaidīšana.

Process nav no patīkamajiem, un patreizējais darba tirgus ir ar savām tendencēm. Eiropas skolas nāk komplektā ar ģimenēm ne vsai draudzīgiem kontraktu noteikumiem, un dažas Eiropas skolas jau pašā sākumā automātiski atsaka visiem, kuriem tā nu ir sagadījies, ka astē velkās bērni un partneris – neskolotājs. Tuvi un Tālie Austrumi, savukārt, vēl joprojām rullē, jo tur jau jostu var palaist brīvāk. Dienvidamerika mūs ne visai patreiz interesē, tāpēc uz to pusi mēs nemaz acis arī nemetām.

Es noteikti pastāstīšu daudz sīkāk par pašu darba tirgu, un arī par to, uz kuru pasaules pusi mēs (iespējams) dosimies, bet pagaidām par Londonas darba tirgus pozitīvajiem blakusproduktiem. Pats darba tirgus tika organizēts Millennium Baileys viesnīcā, kas ir rokas stiepienā no Londonas labākajiem un atpazīstamākajiem muzejiem. Mēs gan apciemojām tikai divus –  Dabas vēstures muzeju un Zinātnes muzeju. Uzreiz teikšu, ka mēs esam pabijuši arī citos līdzīgos muzejos, bet nu šie divi muzeji mani paņēma uz “urrā”. Laika un (trīsgadnieka) pacietības mums bija maz, tāpēc sanāca tikai tā nedaudz apostīt to informācijas pārbagātību, ko piedāvā abi šie muzeji.

Tālāk lai runā bildes

Neliela pamīdīšanās pie muzeja ieejas, rindā stāvot. Plus- ieeja muzejā pa brīvu. No ziedojumiem gan muzejs neatsakās. (more…)

Grinčs nāk pateikties…

Jūsu negaidīti lielā atsaucība un ļoti dažādā Ziemassvētku filozofija iepriekšējā raksta komentāros man bija kā jaunas enerģijas un pozitīva lādiņa piešprice. Liels jums paldies visām!

Es ar galvu māju līdzi visiem jūsu komentāriem, jo katrā no tiem mani kaut kas uzrunāja, lika uz lietu būtību paskatīties no kādas pavisam aizmirstas vai līdz šim neatklātas puses. Varbūt es izklausos pēc nedroša un bikla bērna, kuram šādos lielos jautājumos ir nepieciešama kaut kāda viedokļu vai pieņēmumu validācija, bet jūsu teiktais, vai arī kaut vai pats fakts, ka jums tomēr bija ko teikt, mani tomēr pārliecināja, ka neesmu gluži viena savās domās. Vai varu jums vēlreiz teikt paldies?:) Nu tad vēlreiz pateicos!:)

Es pat tik ļoti sapurinājos, ka ķēros pie dokumentu sakārtošanas, ar pozitīvu skatu uz briestošajām pārmaiņām tuvākajā nākotnē. To, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, es jau svinīgi ziņoju kādā no iepriekšējiem rakstiem, bet nekas konkrētāk vēl joprojām nav zināms. Varu tikai pačukstēt, ka janvāra otrajā pusē visa mūsu banda pāris dienas ganīsies kaut kur šajā reģionā:

 

(more…)

Doha – gorod kontrastov, pirmā daļa

Doma apkopot Dohā gandrīz desmit pavadītos gadus man jau sen neliek miera – eto raz*
Laika ir palicis visai maz – eto dva*
Cerams, ka kādu tas izklaidēs vai informēs – eto tri*

* pilnīgi bezkaunīga Akuņina radītā literārā tēla Erasta Fandorina runas manierisma piesavināšanās no manas puses.  

Un tā – aiziet!

Congratulations on getting a job in …Whooa?!

Lai kaut cik veiksmīgi apkopotu mūsu 9+ pavadītos gadus Dohā, piedāvāju nedaudz priekšvēstures. Neliegšos, ka arī man pašai būs interesanti vēl vienu reizi izstaigāt šo atmiņu taciņu. (more…)

Rudens putekļi

Nezinu, vai tas ir rudens, kas klusītiņām iezadzies manā galvā un rokdarbu stūrī, bet uz šūšanu man prāts patreiz nemaz nenesas. Kauns atzīties, bet pēc vasaras atvaļinājuma šujmašīnām neesmu pat putekļu pārklājus noņēmusi. Vasaras sākumā iesāktā kleita vēl joprojām skumji rotā Singer manekenu…

Cerams, ka manas šujmašīnas neņems šādu pauzi ļaunā, un nepārvērtīsies rūsas un puteļu saēstā vēstures eksponātā.

Bildes avots – šeit.

Bet dabā pastāv līdzsvars – ja kaut kur kaut ko atņem (lusti uz rokdarbošanos, piemēram), tad kaut kur citur kaut kas tiek pielikts klāt. Šoreiz manī atdzīvojies lasītprieks. Cerams, ka ar laiku atdzīvosies arī rokdarbprieks, kam tūlīt pa pēdām sekos jaunas dzīvesvietas meklēšanas prieks, ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, mīlīši, tas nu tagad jau ir tā puspavisamoficiāli, ka šis būs mūsu pēdējais mācību gads Katārā, un šajā reģionā kopumā. Bet nu par to tad kādā citā ierakstā…

Savu lasītprieku nedaudz pastimulēšu ar piedalīšanos R.I.P. VIII izaicinājumā. Par šo izaicinājumu izlasīju Ms Marii grāmatu blogā.

Jēē, tagad pilnīgi attaisnojošu iemeslu dēļ varēšu pārlasīt E.A.Po briesmstāstiņus, klāt piemetot vēl pa kādai ar R.I.P. VIII tematiku saistītai grāmatai.

Patreiz lasu The Seance (John Harwood)

Eju baidīties…