Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

DSC_5038

Suši u.c. gardumi kā no pārpilnības raga

(more…)

Galds kā liecinieks

Esmu sabiedrisks un ziņkārīgs dzīvnieks, un man tīk dažādas akcijas, kur cilvēki rāda savu somu, grāmatplauktu utt. saturu, bet pašai parasti kaut kā rokas par īsu, lai piedalītos. Šoreiz nenoslinkoju, un lecu iekšā “galds kā liecinieks” akcijā. Par to uzzināju no DGPYFROM’s bloga. Stafeti ir uzsākusi Liliju bērns bloga autore.

Mans galds kā liecinieks. Preambula – man nav tāda designēta rakstāmgalda. Izmantoju jebkuru brīvu virsmu savā darbistabā. Patreiz tas ir darba galds pie loga. No rīta, dzerot kafiju, tur arī uzstutēju savu kompjūteru.

DSC_5347

Galda kopskats šorīt

(more…)

Jaunākās ziņas no Smaragda bulvāra

Vārdu sakot, tas ir noticis. Es un Blogeris vairs neesam kopā. Tā mums abiem būs labāk, manuprāt.

Kas tad jaunāks Smaragda bulvārī?

Viss Kaut Kas un Nekas. Viss atkarīgs no skatu punkta. Dzīvojam, skolojamies, šujam, gatavojam ēst, stumdam mēbeles šurpu turpu, ceļojam, elpojam briesmīgo Āzijas gaisu (paldies, Indonēzijas un lielo korporāciju tuvredzīgie debīliķi), gatavojamies Ziemassvētkiem, apgūstam piegriežtņu konstruēšanas un šūšanas smalkumus ar Craftsy palīdzību, un vēl visādi citādi izpildamies.

Un fotografējam uz nebēdu.

Un mēģinam saprast, vai mums patīk WordPress.

 

 

Pirmie teikumi

Man neviens stafeti nav nodevis, bet es tāpat bezkaunīgi te publicēšu pirmos teikumus no pilnīgā randomā izvēlētām grāmatām. Nu labi, varbūt ne pilnīgā, jo visas šīs grāmatas tomēr “dzīvo” zem manas pagaidu mītnes jumta.

Un tā, pilnīgi godīgi ar aizvērtām acīm piegāju pie plaukta un izvilku piecas grāmatas.

Numero uno:

There was no hope for him this time: it was the third stroke.  “Dubliners & A Portrait of the artist as a young man” by James Joyce

Kā otrā man tika:

Dan Dong doesn’t believe in omens.  “The Uninvited” by Geling Yan

Trešā:

Tiao’s apartment had a three-seater sofa and two single armchairs. “The Bathing Women” by Tie Ning

Ceturtā:

Tieši uz šo salu jūs nekad nedosieties. “Razbainieku Salas” Lato Lapsa

Un pēdējā:

Keith Mabbut was a writer. “The Truth” by Michael Palin

DSC_4708

Skaista Vasara…

…ir jebkura vasara Latvijā. Pat tad, kad tā sagaida ar knapi 16 grādiem plusā. Šovasar atlidojām īsi pirms Jāņiem, un jau no lidmašīnas izkāpjot mūs sagaidīja pamatīgs spirgtumiņš. Zinu, ka patstāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem tas bija “nedaudz” par vēsu, bet mums, Džakartas tveicē izslāpušajiem, tā bija patīkama pārmaiņa.

Fortūna mums šovasar bija īpaši labvēlīga, un mums izdevās sarunāt pagaidmājas tajā pašā ēkā, kurā uzsākām mūsu ģimenes dzīvi, sagaidījām vecākās meitas piedzimšanu, un nodzīvojam līdz pat aizbraukšanai uz Dohu. Cik tur būtu trūcis, un būtu trāpījuši arī tajā pašā kāpņu telpā un dzīvoklī, bet nu visu jau nevar gribēt.  
(more…)

Aerofobs lido

Iespējams, ka tā ir kāda likteņa ironija, ka man, izteiktam aerofobam, dzīve ir iegrozījusies tieši tā, ka bez lidošanas nu neiztikt nekādi. Sākumā domāju, ka, jo vairāk lidošu, jo bailes kļūs mazākas, bet, eh, kā es atkal kļūdījos…

Un vēl smieklīgāks ir tas fakts, ka pati esmu centīgi nostrādājusi divus gadus Rīgas lidostā, citiem cilvēkiem vēlot “Patīkamu lidojumu!”. Šķiet, ka tas pat saasināja manu situāciju. Jo vairāk zini par aviācijas “iekšiņām”, jo vairāk saproti, ka visur ir tikai cilvēki. Apzinīgi, centīgi, zinoši, profesionāli (ar dažiem stulbiem nano vērtības izņēmumiem), bet tomēr cilvēki. Nu tā kaut kā…

Un ko lai tad dara, ja jālido tik un tā? Man nav nekādas unversālas receptes, bet varu padalīties ar saviem novērojumiem un pieredzi:

  • Statistika ir visu baiļu vislabākā pretinde. Nav man jums te jāstāsta, un jūs paši jau noteikti to zināt, bet reizēm sev ir vērts atgādināt, ka pastāv lielāka iespēja nokrist pa kāpnēm un lauzt sprandu nekā iekāpt “nepareizajā” lidmašīnā. Žetons aplikācijas “Am I Going Down?” radītājiem, kas visu šito galvas lauzīšanu aizmēž prom kā nebijušu. Atliek tikai ievadīt vajadzīgos datus, proti, lidmašīnas tips, no kurienes uz kurieni, un, voila, jūsu rezultāts

(more…)

Jūnija astes

Jūnijs ir baigais ašais zemeņu zēns. Ir atkal fiksi atskrējis, dīvanā pie mums iesēdies, un saka, lai krāmējam čemodānus, jo vasara Latvijā jau gaidot. Un mēs esam priecīgi. Priecīgi, ka viens veiksmīgs skolas gads, nu jau vairs ne tik svešajā Indonēzijā, ir noslēdzies. Priecīgi, ka priekšā divi forši KasVarBūtVēlLabāksParVasaruLatvijā mēneši! Un tādi kā nedaudz nokaunējušies, ka neesam ar visu šogad piedzīvoto padalījušies ar saviem bloga sekotājiem. Nu vismaz es esmu nedaudz nokaunējusies. Neko jau daudz es te vairs nesastrebšu, bet pirms vēl Latvijas iespaidi visu iepriekš piedzīvoto nepadara blāvāku, mēģināšu ko labot, nelielu fotoreprtāžu veidā.

Un tā, pagājušā gada oktobrī apciemotā Bali sala.

Bali no mums ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā. Reizēm pat jokojam, ka mums ir vieglāk un ātrāk tikt uz Bali nevis uz kādu Džakartas attālāku rajonu. Jociņš ir ar savu graudiņu patiesības, jo Džakartas satiksme ir pasaulē vistrakākā/vislēnākā/visnoslogotākā utt. Uz lidostu varam aizbraukt pa kādām 40 minūtēm pa speciālu apvedceļu, un tad jau līdz pašai Denpasaras (Bali) lidostai lidojums ir tikai pusotru stundu garš. Uz kādu iecienītu ēstuvi Džakartas sirdī gan nākas vizināties stundas divas vai pat vairāk. Reizēm satiksme pilnībā apstājas un iestājas pilnīgs un galīgs indonēziešu valodā dēvēts “macet”.

Bet nu atpakaļ pie Bali fotoreportāžas. Pavisam īsumā – uzturējāmies mēs Sanurā, vienā no visklusākajām Bali pludmalēm. Noīrējām villu ar mazu baseiniņu. Apciemojām arī citas pludmales un arī Bali kultūras centru Ubudu. Tālāk aiziet bilžu jūra. Ja sanāks, vēlāk papildināšu bildes ar nelieliem info kumosiņiem.

Pirmās četras bildes – mūsu pagaidu mājas Sanurā. Ja ir interese, varu padalīties ar informāciju – kas, kur un kā. Ideāls variants lielākām ģimenēm, jo šim īpašniekam pieder divas kopā savienotas villas.

(more…)

Vulkāni un rāvējslēdzēji

Dzīvei svešā zemē ir kaut kāda līdzība ar partneru attiecībām. Jā, ir tur savs medusmēnesis, kad viss ir jauns un elpu aizraujošs, bet tad tam seko klupšana un atkal kājās stutēšanās, un “viss man līdz brošai” mijās ar “ak, cik te viss ir jauki”. Manai un Indonēzijas “kopdzīvei” nu jau ir septiņi mēneši, un varu teikt, ka abas esam daudz maz viena pie otras pieradušas, apzinājušas trūkumus un spēka punktus. Indonēzija man ir iemācījusi uz lietu kārtību skatīties nedaudz brīvāk un nepiespiestāk.

Pagaidām manas zināšanas par Indonēziju aprobežojas ar pāris pilsētām un apdzīvotām vietām Javas salā un Bali salu, bet šo faktu noteikti mēģināšu tuvākajā nākotnē labot. Indonēzija ir tik dažāda!

Pagājušās nedēļas nogalē devāmies apciemot Bandungas pilsētu, a.k.a. Kota Kembang (Ziedu Pilsētu) jeb Indonēzijas Parīzi.

Tautā pazīstama arī kā vieta, kurp indonēzieši, malaizieši un pat glancētās Singapūras iedzīvotāji dodas pēc lētām/lētākām štātēm. Un kāds tur brīnums, jo Bandunga ir tekstila industrijas milzis, kas pilda tādu zīmolu veikalu plauktus kā Old Navy, Gap, TopShop, Banana Republic, H&M, Hugo Boss, Armani, Versace…vai man vēl turpināt?:) Šī lētākpārdošana Bandungai ir tik ļoti iepatikusies, ka liela daļa “outlet” veikalu iepērk pārpalikumus un daļējus brāķīšus arī no Taizemes, Vjetnamas un pat Portugāles ražotnēm.

Neliegšos, arī es kritu kārdinājumā, un nedaudz (relatīvi, protams:) paplašināju sava skapja saturu.

Mūsu Bandungas braucienam gan bija cēlāks virsmērķis – proti, apskatīt turpat netālu dislocēto Tangkuban Perahu (vulkānu Perahu). Jā, un vēl bija doma apciemot audumu un tekstīliju tirgotavas ar cerību atrast supergaru rāvējslēdzēju un citus šūšanas piederumus. Rāvējslēdzēju nenopirku, bet vulkānu gan apciemoju.

(more…)