dzīve Indonēzijā

Vietējais kolorīts

Esmu palikusi slinka blogotāja, neliegšos. Negribu sasolīt, ka tuvākajā nakotnē kaut kas kardināli mainīsies šajā sakarā, bet pa kādai bildei no “kas, kur, kad” gan mēģināšu iemest.

Pēdējā laikā esmu uz Indonēzijas vietējā tekstīliju tirgus apgūšanas viļņa. Tam ir visai cēls mērķis, bet nu par to pastāstīšu, kad manam sapnim iezīmēsies jau kaut kādas konkrētākas aprises.

Fotoreportāža no Tanah Abang tirgus. Tautā runā, ka tas esot lielākais tekstila tirgus Āzijā. Vairumtirdzniecības daļas paviljonā es pat iekšā negāju. Man pilnībā pietika ar mazumtirdzniecības sortimentu. Un arī ar cilvēku bariem, tveici, putekļiem pietika turpat atliku likām. Vārdu sakot, ja vēlaties izbaudīt Āzijas tirgus kolorītu, Tanah Abang to jums garantēs.

Iesākumam netā nočiepta bilde ar tirgus skatu no ārpuses:

 

Tanah-Abang-20121

 

Tālāk mana piedzīvojuma kolāžas:

ZemMango1

Viss ir ļoti kompakti, draudzīgi, pat ļoti draudzīgi. Maciņš un cita mantība ir ļoti jāsargā, lai šajā draudzīgumā kaut kas netīšām neiaiziet mīnusos.

ZemMango

Bet nu ir kur acīm mieloties, tas gan. Šis tas ieslīdēja arī manos krājumos.

ZemMango2

No tirgus ārā tikšana gan bija sarežģīta. Bezkaunīgie taksometru šoferi bija gatavi no mums noplēst trīskārtīgi. Nepadevāmies, un piegājām situācijai radoši. Ielecām vietējā Bajaj (kaut kas līdzīgs tuktukam) braucamajā, un devāmies līdz tuvākajam iepirkumu centram, no kurienes tālāk ducinājām jau kondicionētā taksometrā. Piezīme – es dzīvoju Džakartas perifērijā, un katrs šāds brauciens no manis paģērē vismaz stundu vai pusotru stundu katrā virzienā. Viss ir relatīvs, jo reizēm korķos nākas nosēdēt pieklājīgas pilnmetrāžas filmas garumā.

Nākamais manu sirojumu objekts. Pasar Majestik. Ar jauniem spēkiem, pavisam citā dienā.

Pasar Majestik ir ļoti populārs tekstilizstrādājumu tirgus. Tur var atrast ne tikai audumus un visus ar šūšanu saistītos niekus (kokvilnas slīpā diega lentītes tur gan nav:), bet arī apavus, apģērbu, mājas tekstilu, traukus utt. Augšējos stāvos izmitinājušies ir skorderi ar savām darbnīciņām. Šoreiz es apsekoju ap galveno ēku esošos audumu veikalus, un vīlusies nebiju.

ZemMango6ZemMango5

Kādam indiešu kungam piederošs veikals, kur viss daudz maz pārskatāms.

ZemMango4

Un šis neaizmirstamais audumu ūķītis. Vienu brīdi jau nopietni sāku uztraukties, ka manā nāvē vainojama būs audumu blāķu lavīna. Man tiešām ir neskaidrs jautājums, kā šajā veikalā notiek inventarizācija:) Cenas un apkalpojošais personāls gan bezgala draudzīgi. vajag tik rakt – tiešā nozīmē:)

Atradu arī vienu ļoti īpatnēja izkārtojuma bodi, kur pašu velnu var nopirkt. Tikai ne kokvilnas slīpdiega lentītes un krēmkrāsas batista audumu:) Visu pārējo gan.

ZemMango7ZemMango8ZemMango9ZemMango10

Uzzināju, ka šajā pašā veikaliņā piedāvā arī lentīšu apdruku ar klienta izvēlēto grafiku. Lieku aiz auss, tas man nākotnē noderēs…

Un vēl pāris kadri jau no cita veikaliņa. Audumu cenas nedaudz augstākas, salīdzinot ar Tanah Abang tirgu.

ZemMango3

Nobeigumā dažas kolāžas no nesen apmeklētā Inacraft tirgus. Tas ir kaut kas līdzīgs mūsu Etnogrāfiskā Muzeja gadatirgum. Tikai daudz, daudz lielāks, un bez piparkūkām:) Mums tas bija izklaides brauciens jaukā kompānijā plus 5gadnieks, kuram ik pa laikam vajadzēja, nu ko nu piecgadniekam parasti vajag – pačurāt, paēst utt. Nākamgad došos jau nedaudz zinošāka, un mēģināšu izpētīt lielāku sortimentu, jo šoreiz sanāca apgūt labi ja vienu piekto daļu no piedāvātā.

IMG_0414ZemMango16ZemMango17ZemMango18

Viena no šīm kaklarotām tika arī man!ZemMango19ZemMango21

Cienītais laiko batika kreklu ļoti draudzīgu pārdevēju uzraudzībā. Krekls mums arī tika.ZemMango22ZemMango23ZemMango24ZemMango25ZemMango26ZemMango15

Šis stends mani apbūra. Cik maksā tāds viens ar roku apgleznots batika auduma gabals? Nieka 5 miljoni indonēzijas rūpiju, kas ir aptuveni 328 Eiro. Hmmm, nu varbūt kādu citu reizi:)ZemMango14

ZemMango20Auseklīti atradāt? Es arī:)

 

Tas nu pagaidām arī viss

IMG_0202

Sampai Jumpa jeb uz redzīti!

 

Aladins Smaragda bulvārī

Noteikti vaicāsiet, kāpēc es atkal te pieminu Smaragda bulvāri? Atbilde ir pavisam vienkārša. Tā sauc ielu/bulvāri, kur es patreiz dzīvoju. Smaragds figurē arī mana ciematiņa nosaukumā. Jā, dzīvoju es Emerald View ciematiņā uz Emerald Boulevard. Smarags dubultā, tā teikt:)

Vakar pie maniem bērniem skolā ciemojās Aladins, Disneja mūzikla formā. Manai mazajai jaunkundzei kopā ar klasesbiedriem bija tas gods piedalīties šajā ļoti nopietnajā un izcili nostrādātajā uzvedumā. Mazie pintiķi tikai nedaudz pagorijās uzveduma ievaddaļā, jo pati izrāde bija pēc pilnas porogrammas  – ar portatīvajiem mikrofoniem, dziedāšanu, fantastiskiem tērpiem un skatuves noformējumu. Jā, bija pat rotējošas skatuves detaļas, uz kurām sēžot Aladins un Jasmīna dziedāja labi atpazīstamo “The Whole New World” dziesmu, kamēr visa pārējā skatuve tikai izgaismota eksotiskām gaismām un rakstiem. Visi aktieri bija vecumā līdz 12 gadiem, tāpēc nopietnā pieeja un ieguldīais laiks manī izraisīja vēl lielāku sajūsmu. Malači!

Tālāk tad aiziet bildes. Es ierados pavēlu, un apsēdos ne visai veiksmīgā vietā fotografēšanas ziņā, bet nu ņemiet par labuDSC_5487

(more…)

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized

Egle plus odu kolonija

(more…)

Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

DSC_5038

Suši u.c. gardumi kā no pārpilnības raga

(more…)

Jūnija astes

Jūnijs ir baigais ašais zemeņu zēns. Ir atkal fiksi atskrējis, dīvanā pie mums iesēdies, un saka, lai krāmējam čemodānus, jo vasara Latvijā jau gaidot. Un mēs esam priecīgi. Priecīgi, ka viens veiksmīgs skolas gads, nu jau vairs ne tik svešajā Indonēzijā, ir noslēdzies. Priecīgi, ka priekšā divi forši KasVarBūtVēlLabāksParVasaruLatvijā mēneši! Un tādi kā nedaudz nokaunējušies, ka neesam ar visu šogad piedzīvoto padalījušies ar saviem bloga sekotājiem. Nu vismaz es esmu nedaudz nokaunējusies. Neko jau daudz es te vairs nesastrebšu, bet pirms vēl Latvijas iespaidi visu iepriekš piedzīvoto nepadara blāvāku, mēģināšu ko labot, nelielu fotoreprtāžu veidā.

Un tā, pagājušā gada oktobrī apciemotā Bali sala.

Bali no mums ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā. Reizēm pat jokojam, ka mums ir vieglāk un ātrāk tikt uz Bali nevis uz kādu Džakartas attālāku rajonu. Jociņš ir ar savu graudiņu patiesības, jo Džakartas satiksme ir pasaulē vistrakākā/vislēnākā/visnoslogotākā utt. Uz lidostu varam aizbraukt pa kādām 40 minūtēm pa speciālu apvedceļu, un tad jau līdz pašai Denpasaras (Bali) lidostai lidojums ir tikai pusotru stundu garš. Uz kādu iecienītu ēstuvi Džakartas sirdī gan nākas vizināties stundas divas vai pat vairāk. Reizēm satiksme pilnībā apstājas un iestājas pilnīgs un galīgs indonēziešu valodā dēvēts “macet”.

Bet nu atpakaļ pie Bali fotoreportāžas. Pavisam īsumā – uzturējāmies mēs Sanurā, vienā no visklusākajām Bali pludmalēm. Noīrējām villu ar mazu baseiniņu. Apciemojām arī citas pludmales un arī Bali kultūras centru Ubudu. Tālāk aiziet bilžu jūra. Ja sanāks, vēlāk papildināšu bildes ar nelieliem info kumosiņiem.

Pirmās četras bildes – mūsu pagaidu mājas Sanurā. Ja ir interese, varu padalīties ar informāciju – kas, kur un kā. Ideāls variants lielākām ģimenēm, jo šim īpašniekam pieder divas kopā savienotas villas.

(more…)

Vulkāni un rāvējslēdzēji

Dzīvei svešā zemē ir kaut kāda līdzība ar partneru attiecībām. Jā, ir tur savs medusmēnesis, kad viss ir jauns un elpu aizraujošs, bet tad tam seko klupšana un atkal kājās stutēšanās, un “viss man līdz brošai” mijās ar “ak, cik te viss ir jauki”. Manai un Indonēzijas “kopdzīvei” nu jau ir septiņi mēneši, un varu teikt, ka abas esam daudz maz viena pie otras pieradušas, apzinājušas trūkumus un spēka punktus. Indonēzija man ir iemācījusi uz lietu kārtību skatīties nedaudz brīvāk un nepiespiestāk.

Pagaidām manas zināšanas par Indonēziju aprobežojas ar pāris pilsētām un apdzīvotām vietām Javas salā un Bali salu, bet šo faktu noteikti mēģināšu tuvākajā nākotnē labot. Indonēzija ir tik dažāda!

Pagājušās nedēļas nogalē devāmies apciemot Bandungas pilsētu, a.k.a. Kota Kembang (Ziedu Pilsētu) jeb Indonēzijas Parīzi.

Tautā pazīstama arī kā vieta, kurp indonēzieši, malaizieši un pat glancētās Singapūras iedzīvotāji dodas pēc lētām/lētākām štātēm. Un kāds tur brīnums, jo Bandunga ir tekstila industrijas milzis, kas pilda tādu zīmolu veikalu plauktus kā Old Navy, Gap, TopShop, Banana Republic, H&M, Hugo Boss, Armani, Versace…vai man vēl turpināt?:) Šī lētākpārdošana Bandungai ir tik ļoti iepatikusies, ka liela daļa “outlet” veikalu iepērk pārpalikumus un daļējus brāķīšus arī no Taizemes, Vjetnamas un pat Portugāles ražotnēm.

Neliegšos, arī es kritu kārdinājumā, un nedaudz (relatīvi, protams:) paplašināju sava skapja saturu.

Mūsu Bandungas braucienam gan bija cēlāks virsmērķis – proti, apskatīt turpat netālu dislocēto Tangkuban Perahu (vulkānu Perahu). Jā, un vēl bija doma apciemot audumu un tekstīliju tirgotavas ar cerību atrast supergaru rāvējslēdzēju un citus šūšanas piederumus. Rāvējslēdzēju nenopirku, bet vulkānu gan apciemoju.

(more…)

Bērns kinoteātrī

Šis būs fiksais ieraksts, un šogad tādu noteikti būs vairāk. Esmu šo lietu apsmadzeņojusi, un nākusi pie slēdziena, ka gariem aprakstiem man reizēm nav vienkārši iekšā, tupretim īsais komunikācijas formāts man tīk.

Vai jūs atceraties savu pirmo kinoteātra apciemojumu?

Es kasīju, grābu savos atmiņu apcirkņos, bet tā arī neko neatradu. Kaut kur pa miglu pavīdēja pārblīvētais Ikšķiles kultūras nams, kad tur cilvji draudzīgi kopā saspiedušies dzīvoja līdzi indiešu Zitai un Gitai. Vēl atceros kādu savu mūzkas skolas čella klasesbiedreni, kas regulāri bastoja, jo viņu vilka uz kino. Es arī reizēm bastoju, bet kino vietā man bija svarīgāka bučošanās ar savu pimo aizraušanos…

Nu bet atgriezīsimies tagadnē. Šīs “redzēt, izjust, piedzīvot pirmo reizi” emocijas man bija tas gods baudīt pāris dienas atpakaļ kopā ar savu četrgadnieci. Mēs noskatījāmies filmu par lācēnu Padingtonu. Un pēc pilnas programmas – ar visu popkorna tūti un pārcukuroto Spraitu.

(more…)

Izlūkgājiens

Pāris dienas atpakaļ izlaidu nelielu loku pa pilsētu, un aizbraucu uz izslavēto Pasar Mayestik. Viss tur ir kā solīts: audumi, šūšanas piederumi, trauki, kurpes utt., bet es turējos brangi, un no šujamlietām nenopirku neko. Ar lielu interesi vēroju, kā strādā vietējie drēbnieki. Tiem ir atvēlēts viss  Pasar Mayestik augšstāvs. Viss notiek ļoti vienkārši un bez nekādām lielām ekstrām. Tālāk lai runā bildes. Ņemiet nu par labu to kvalitāti, jo bildēts ar telefonu.

(more…)

Piepeši – nīlzirgs!

Ceru, ka visi esat godam nosvinējuši Latvijas svētkus, un novembra drēgnums jums pie kauliem neķeras.

Mūsu galā joprojām ir karsts, un tagad pavisam oficiāli ir iestājusies lietainā sezona. Esmu jau pieradusi pie niknajām lietusgāzēm uz mūsu mājas jumta, un mani šī skaņa pat nedaudz nomierina. Tiesa, ar lietu saistītās barometriskās svārstības mani reizēm padara ļoti miegainu, bet tad es uztaisu sev vienu stipru tasi Bali kafijas (pārpalikums no nesenā brauciena uz šo salu), un dzīve rit uz priekšu.

Bet kas tad ir ar to virsraksta nīlzirgu? Nē, par mājdzīvnieku tāds mums vēl nav kļuvis. Pagājušās nedēļas nogalē mana vīŗa darba vieta visiem saviem darbiniekiem un to ģimenēm uzsauca kopistisku izbraucienu uz Indonēzijas safari – Taman Safari Indonesia. Jau gribēju teikt, ka šis bija pirmais safari manā mūžā, bet tad es būtu nedaudz samelojusies. Septembrī apciemojām Singapūras nakts safari, un Animal Kingdom safari Floridā mēs arī esam pabijuši. Laikam man būs jāsāk dokumentēt šīs lietas, lai galvā nebūtu atmiņu putra.

Uz šo izbraucienu es skatījos ar nelielām bažām, jo biju savā galvā uzbūrusi kaut kādas eiropeiski aizspriedumainas bildes ar nomocītiem dzīvnieciņiem trešās pasaules valstu stilā. Liels bija mans pārsteigums, kad Taman Safari iemītniekus redzēju dzīvajā. Viss ir štokos! Bildes ir nedaudz miglainas, jo lielāko daļu fotografēju caur autobusa logu un kustībā. Šeit noteikti ieguvēji bija automašīnās sēdošie, bet ko nu es te sūdzos. Lai tālāk runā bildes.

(more…)