AU un NZ manā zilajā ekrānā

Pieķēru sevi pie domas, ka pēdējā laikā manai tv gaumei ir diezgan izteikts Australāzijas piesitiens. Un reizēm sentimentāli ziepjoperisks. Iespējams, ka tas ir tikai loģisks pārejas posms pēc visai ražīgas Nordic Noir tv seriālu sezonas. Manai psihei laikam bija nepieciešams kas vieglāks un saulaināks pēc n-tajām Bron/Broen, BedragDen som dræber, Ófærð un Fortitude epizodēm.

Continue reading

Advertisements

Brauciens uz Lomboku

Izdomāju paritināt vēstures lenti nedaudz atpakaļ, un šo to no iepriekšējiem ceļojumiem publicēt arī šeit. Sava veida atmiņas pārbaude, tā teikt. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti precīzi visu pieraksta – kur, kas, kā, pa cik, bet varbūt tomēr vajadzētu.  Varbūt kādam noder. Un ja nu pašai iestājas pēkšņs atmiņas zudums, būs kur to atsvaidzināt:)

Un tā, aiziet – Lomboka, 2017.gada marts. Pati jau es nebūtu precīzi atcerējusies, kurā mēnesī mēs tur bijām. Paldies, fotokameras metadati:)

Continue reading

Jau ceturtais

Jep, šis ir jau ceturtais gads Indonēzijā – pielavījies, atskrējis, atrāpojis, atvilcies vai kā citādi paziņojis, ka ir klāt. Mācību gads, protams, bet mūsu situācijā tas ir pat svarīgāks par kalendāro, jo viss tiek rēķināts un plānots tam pakārtoti. Bērni aug – vai dieniņ, patiešām aug – lielā meita jau desmitajā klasē, un mazā jau otrajā. Tētis pelna bekonam, mamma reizēm garlaikojas, jo šis ir jau ceturtais gads ārpus oficiālas darba vietas. Negribu te lieki iedziļināties, bet teikšu tikai to, ka es nemaz nedrīkstu šeit legāli strādāt. Tādi ir mūsu vīzas noteikumi, vai ziniet. Dzīve rit uz priekšu, mamma pamazām pārvēršas par kaķu veceni (pie kāda kaķu skaita tiek piešķirts šis tituls?), uzrāviena brīžos šuj un visādi citādi radoši izpaužas, tēlo dārznieci un reizēm arī pabaro ģimeni. Un samērā bieži brauc uz Bali, jo sasodīti tuvu tas viss.

Continue reading

Vietējais kolorīts

Esmu palikusi slinka blogotāja, neliegšos. Negribu sasolīt, ka tuvākajā nakotnē kaut kas kardināli mainīsies šajā sakarā, bet pa kādai bildei no “kas, kur, kad” gan mēģināšu iemest.

Pēdējā laikā esmu uz Indonēzijas vietējā tekstīliju tirgus apgūšanas viļņa. Tam ir visai cēls mērķis, bet nu par to pastāstīšu, kad manam sapnim iezīmēsies jau kaut kādas konkrētākas aprises.

Fotoreportāža no Tanah Abang tirgus. Tautā runā, ka tas esot lielākais tekstila tirgus Āzijā. Vairumtirdzniecības daļas paviljonā es pat iekšā negāju. Man pilnībā pietika ar mazumtirdzniecības sortimentu. Un arī ar cilvēku bariem, tveici, putekļiem pietika turpat atliku likām. Vārdu sakot, ja vēlaties izbaudīt Āzijas tirgus kolorītu, Tanah Abang to jums garantēs.

Continue reading

Aladins Smaragda bulvārī

Noteikti vaicāsiet, kāpēc es atkal te pieminu Smaragda bulvāri? Atbilde ir pavisam vienkārša. Tā sauc ielu/bulvāri, kur es patreiz dzīvoju. Smaragds figurē arī mana ciematiņa nosaukumā. Jā, dzīvoju es Emerald View ciematiņā uz Emerald Boulevard. Smarags dubultā, tā teikt:)

Vakar pie maniem bērniem skolā ciemojās Aladins, Disneja mūzikla formā. Manai mazajai jaunkundzei kopā ar klasesbiedriem bija tas gods piedalīties šajā ļoti nopietnajā un izcili nostrādātajā uzvedumā. Mazie pintiķi tikai nedaudz pagorijās uzveduma ievaddaļā, jo pati izrāde bija pēc pilnas porogrammas  – ar portatīvajiem mikrofoniem, dziedāšanu, fantastiskiem tērpiem un skatuves noformējumu. Jā, bija pat rotējošas skatuves detaļas, uz kurām sēžot Aladins un Jasmīna dziedāja labi atpazīstamo “The Whole New World” dziesmu, kamēr visa pārējā skatuve tikai izgaismota eksotiskām gaismām un rakstiem. Visi aktieri bija vecumā līdz 12 gadiem, tāpēc nopietnā pieeja un ieguldīais laiks manī izraisīja vēl lielāku sajūsmu. Malači!

Tālāk tad aiziet bildes. Es ierados pavēlu, un apsēdos ne visai veiksmīgā vietā fotografēšanas ziņā, bet nu ņemiet par labuDSC_5487

Continue reading

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized
Egle plus odu kolonija

Continue reading

Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

DSC_5038
Suši u.c. gardumi kā no pārpilnības raga

Continue reading