dažādi

Kad būtu jādara pavisam kas cits…

Meklēju savu klonu, kas varētu padarīt visus tos darbus, kurus man pašai ir slinkums darīt. Trauku nemazgāšanai man ir attaisnojošs iemesls. Vakar, mizojot kartupeļus vakariņām, visai sirsnīgi iešņāpu pirkstā, ka vēl tagad tas pukst. Bet arī tas varenais trauku kalns būs vien man pašai jāpieveic, jo pelējuma sēnītes audzēšana man tuvākajā laikā nav ieplānota, un jau parīt rīt agri izlidojam. Vīrs darbā, suņa vai kaķa man nav, un, ja arī būtu, diezin vai tie mācētu mazgāt traukus. Un kas man krāmēs čemodānus? Pašai vien nāksies to darīt. Sametu uz gultas pāris lietas, kuras (iespējams) būs galamērķī nepieciešamas. Galvenais, lai ir visi dokumenti un maksāšanas implementi*. Pārējo varam improvizēt. Jā, un pirmo reizi lidošu “atmuguriski”, t.i. pāri starptautiskajai datuma līnijai.

*Gandrīz vai aizmirsu par fotoekipējumu. Marš, lādēt baterijas un iztukšot datu kartes!

Tā vietā, lai organizētu rītdienas braucienu, es te sēžu un priecājos par nākamo gadu. Proti, kādas grāmatas tiks ekranizētas, un vispār, kas tāds interesantāks gaidāms literatūras lauciņā. Jau tagad zinu, ka Ziemassvētku vecītis ir man sagādājis pāris jaunas grāmatas.

Neko monumentālu es netaisos apņemties lasīt, jo arī ar pagājušā gada Goodreads lasīšanas programmu man bija tāds kā fiasko. Lasīt lasīšu, jo jūtu, ka mūza ir atpakaļ, tikai neiespringšu at kvantitatīviem mērķiem. Pagājušo gadu mana lasīšanas mūza slinkoja, un tam bija arī savi objektīvi iemesli, bet nu ne par to šoreiz. Stumjam uz priekšu.

crowd

(more…)

Blogā paredzama vētra…

…jo es tikko importēju visu manu Blogger saturu. Pagaidām nav nekādas nojausmas, ko darīt tālāk, un kā tas viss izpildīsies. Pardon jau iepriekš…

Apdeits:

Esmu gar zemi. WordPress tiešām to spēj, visi mani 200 ar kapeikām ieraksti no Sarkanā Biete bloga ir pārcēlušies Zem Mango koka. Un pie tam ar visiem jūsu komentāriem!!! Tagad tikai jāsašķiro pa kategorijām un jātiek vaļā no nevajadzīgajiem tegiem.

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized

Egle plus odu kolonija

(more…)

Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

DSC_5038

Suši u.c. gardumi kā no pārpilnības raga

(more…)

Galds kā liecinieks

Esmu sabiedrisks un ziņkārīgs dzīvnieks, un man tīk dažādas akcijas, kur cilvēki rāda savu somu, grāmatplauktu utt. saturu, bet pašai parasti kaut kā rokas par īsu, lai piedalītos. Šoreiz nenoslinkoju, un lecu iekšā “galds kā liecinieks” akcijā. Par to uzzināju no DGPYFROM’s bloga. Stafeti ir uzsākusi Liliju bērns bloga autore.

Mans galds kā liecinieks. Preambula – man nav tāda designēta rakstāmgalda. Izmantoju jebkuru brīvu virsmu savā darbistabā. Patreiz tas ir darba galds pie loga. No rīta, dzerot kafiju, tur arī uzstutēju savu kompjūteru.

DSC_5347

Galda kopskats šorīt

(more…)

Jaunākās ziņas no Smaragda bulvāra

Vārdu sakot, tas ir noticis. Es un Blogeris vairs neesam kopā. Tā mums abiem būs labāk, manuprāt.

Kas tad jaunāks Smaragda bulvārī?

Viss Kaut Kas un Nekas. Viss atkarīgs no skatu punkta. Dzīvojam, skolojamies, šujam, gatavojam ēst, stumdam mēbeles šurpu turpu, ceļojam, elpojam briesmīgo Āzijas gaisu (paldies, Indonēzijas un lielo korporāciju tuvredzīgie debīliķi), gatavojamies Ziemassvētkiem, apgūstam piegriežtņu konstruēšanas un šūšanas smalkumus ar Craftsy palīdzību, un vēl visādi citādi izpildamies.

Un fotografējam uz nebēdu.

Un mēģinam saprast, vai mums patīk WordPress.

 

 

Gaisā karājoties

Cilvēks laikam ir spējīgs pierast pie pilnīgi visa. Arī pie dažādām kultūras atšķirībām, kas tā nemanāmi vai pat ļoti uzkrītoši iezogas lietu kārtošanas etiķetē. Kamēr mūsu ģimene katru rītu nervozi kasa galvas, darba vīzu gaidot, Indonēzijas darba ministērijas ļauži nekur lieki nesteidzās, jo viss jau tāpat notikšot…Un mēs mācāmies domāt savādāk, elastīgāk, radošāk. Un priecājamies par skaisto, skaisto Latviju!

 

(more…)

Uz vietas kustībā

Vēl tikai viena diena, un mēs līdz septembrim vai oktobrim burtiski dzīvosim uz čemodāniem. Patreiz vēl tā īsti neapjaušu, kā tas īsti būs – iztikt bez tās vai šitās iemīļotās lietas, uzpariktes utt. Zinu, ka man pietrūks mani digitālie svari vannas istabā, jo tas jau man ir izveidojies par savu ikrīta rituālu, ka uz tiem jāuzkāpj, lai pārliecinātos, ka ar manu redzi vēl ir viss kārtībā un pa nakti pēkšņi neesmu izkususi:)

No šujmašīnām un rokdarbu stūrīša es atvadījos ilgi un ar pienācīgu cieņu, katru dienu kaut ko nedaudz piekārtojot, sašķirojot. Vispār šāda svešu spēku (aka – pārvadātājkompānijas darba spēka) invāzija manā dzīves telpā uz manu psihi ir atstājusi savu iespaidu. Efekts ir divpusējs – jā, grūti noskatīties, kā svešas rokas visas mīļās lietas tā fiksi un bezpersoniski satin, sapako un sabāž kastēs, it kā tās neko nenozīmētu, un galvā visu laiku šaudās domas, ka otreiz neko tādu negribētos darīt. Tajā pašā laikā nākas pašam ar sevi aprunāties un apzināties, ka tās visas ir tikai lietas – no visniecīgākās burciņas * līdz pat krāšņākajam persiešu paklājam. Tikai un vienīgi lietas, jo pats svarīgākais – nu tie mūsu mīļcilvēki, ir taču tepat, un nekādās kastēs un konteineros netiek bāzti, un tas ir jāizbauda.

*burciņu jautājums manā gadījumā robežojas jau ar kaut kādu neatklātu pataloģiju. Ja man būtu māja ar pagrabu vai bēniņiem, tad es tās krātu līdz man nelabi paliktu…

Un tā es te kūkoju jau otro dienu, pasīvi noskatīdamās, kā mūsu iedzīve rātni saguļ kastēs. Patreiz mūsu dzīvojamā istaba izskatās šādi, un enerģiskie Allied Pickfords puiši naski kartona kastēs pako otrā stāva valstību.

(more…)