AU un NZ manā zilajā ekrānā

Pieķēru sevi pie domas, ka pēdējā laikā manai tv gaumei ir diezgan izteikts Australāzijas piesitiens. Un reizēm sentimentāli ziepjoperisks. Iespējams, ka tas ir tikai loģisks pārejas posms pēc visai ražīgas Nordic Noir tv seriālu sezonas. Manai psihei laikam bija nepieciešams kas vieglāks un saulaināks pēc n-tajām Bron/Broen, BedragDen som dræber, Ófærð un Fortitude epizodēm.

Continue reading

Advertisements

Kad būtu jādara pavisam kas cits…

Meklēju savu klonu, kas varētu padarīt visus tos darbus, kurus man pašai ir slinkums darīt. Trauku nemazgāšanai man ir attaisnojošs iemesls. Vakar, mizojot kartupeļus vakariņām, visai sirsnīgi iešņāpu pirkstā, ka vēl tagad tas pukst. Bet arī tas varenais trauku kalns būs vien man pašai jāpieveic, jo pelējuma sēnītes audzēšana man tuvākajā laikā nav ieplānota, un jau parīt rīt agri izlidojam. Vīrs darbā, suņa vai kaķa man nav, un, ja arī būtu, diezin vai tie mācētu mazgāt traukus. Un kas man krāmēs čemodānus? Pašai vien nāksies to darīt. Sametu uz gultas pāris lietas, kuras (iespējams) būs galamērķī nepieciešamas. Galvenais, lai ir visi dokumenti un maksāšanas implementi*. Pārējo varam improvizēt. Jā, un pirmo reizi lidošu “atmuguriski”, t.i. pāri starptautiskajai datuma līnijai.

*Gandrīz vai aizmirsu par fotoekipējumu. Marš, lādēt baterijas un iztukšot datu kartes!

Tā vietā, lai organizētu rītdienas braucienu, es te sēžu un priecājos par nākamo gadu. Proti, kādas grāmatas tiks ekranizētas, un vispār, kas tāds interesantāks gaidāms literatūras lauciņā. Jau tagad zinu, ka Ziemassvētku vecītis ir man sagādājis pāris jaunas grāmatas.

Neko monumentālu es netaisos apņemties lasīt, jo arī ar pagājušā gada Goodreads lasīšanas programmu man bija tāds kā fiasko. Lasīt lasīšu, jo jūtu, ka mūza ir atpakaļ, tikai neiespringšu at kvantitatīviem mērķiem. Pagājušo gadu mana lasīšanas mūza slinkoja, un tam bija arī savi objektīvi iemesli, bet nu ne par to šoreiz. Stumjam uz priekšu.

crowd

Continue reading

Blogā paredzama vētra…

…jo es tikko importēju visu manu Blogger saturu. Pagaidām nav nekādas nojausmas, ko darīt tālāk, un kā tas viss izpildīsies. Pardon jau iepriekš…

Apdeits:

Esmu gar zemi. WordPress tiešām to spēj, visi mani 200 ar kapeikām ieraksti no Sarkanā Biete bloga ir pārcēlušies Zem Mango koka. Un pie tam ar visiem jūsu komentāriem!!! Tagad tikai jāsašķiro pa kategorijām un jātiek vaļā no nevajadzīgajiem tegiem.

Dāvana nevientuļam vīrietim

Vēl pat vakardien postulēju, ka neko nevienam neesmu sagādājusi uz Ziemassvētkiem, un, ka tas mani arī tā pa lielam nemaz neuztrauc.

Šodien jau ir cita diena, un sāku domāt, ka varbūt jāsāk kaut ko darīt šajā jautājumā.

DSC_5378
Ļoti mīļš eglītes rotājums vēl no mūsu Katāras perioda

Continue reading

Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

 

notresized
Egle plus odu kolonija

Continue reading

Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

DSC_5038
Suši u.c. gardumi kā no pārpilnības raga

Continue reading

Galds kā liecinieks

Esmu sabiedrisks un ziņkārīgs dzīvnieks, un man tīk dažādas akcijas, kur cilvēki rāda savu somu, grāmatplauktu utt. saturu, bet pašai parasti kaut kā rokas par īsu, lai piedalītos. Šoreiz nenoslinkoju, un lecu iekšā “galds kā liecinieks” akcijā. Par to uzzināju no DGPYFROM’s bloga. Stafeti ir uzsākusi Liliju bērns bloga autore.

Mans galds kā liecinieks. Preambula – man nav tāda designēta rakstāmgalda. Izmantoju jebkuru brīvu virsmu savā darbistabā. Patreiz tas ir darba galds pie loga. No rīta, dzerot kafiju, tur arī uzstutēju savu kompjūteru.

DSC_5347
Galda kopskats šorīt

Continue reading