Vai vienā ģimenē var sadzīvot pilsētas un lauku cilvēki? Aizdomājos – kādi tad esam mēs, mūsu ģimenē. Laikam jau tomēr kaut kur pa vidu abiem šiem pretpoliem. Nē, tomēr mānos. Katrs esam savādāks, un es drīzāk esmu 75 % lauku un 25 % pilsētas cilvēks. Patīk man pilsētas ar savu nemitīgo dunu, bet laukos tomēr jūtos mierīgāk, brīvāk. Nezinu, vai Blue Mountains gluži var saukt par laukiem, jo tūristu tur parasti ir ka biezs, bet mums kaut kā paveicās, un šo skaisto vietu baudījām gandrīz vai netraucēti. Continue reading

Advertisements

Ko darīt, ja ikgadējais vasaras brauciens uz Latviju izpaliek, objektīvu iemeslu dēļ, bet rupjmaizi tik un tā kārojas?

Jābrauc uz Austrāliju, protams:) Kāda gan tur loģika, teiksiet? Trīs lietas –  ģeogrāfija, latviešu diaspora un Austrālijas Latviešu Kultūras dienas. Ģeogrāfija: ja paskatās kartē, kur tad mēs patreiz esam dislocēti, tad šāda ideja nemaz nav peļama. Salīdzināšanai – lidojums no Džakartas uz Rīgu ir apmēram 20 stundas garš, ar visu pārsēšanos, bet no Džakartas uz Sidneju tikai nieka 7 stundas. Par cenu nemaz nerunājot. Latviešu diaspora: jau no nostāstiem zināju, ka Austrālijas latvieši ir varen aktīvi latviskā gara uzturētāji, un tas tiešām tā arī ir. Austrālijas Latviešu Kultūras dienas: dejotāji un dziedātaji no dažādām zemeslodes pusēm, tai skaitā arī no Latvijas. Ko gan vēl var vēlēties:)

Continue reading

Jā, man tāpat kā Šerlokam Holmsam ir Tā…nu ne gluži sieviete, bet pilsēta gan. Esam tikušās tikai divas reizes, bet man jau pirmajā reizē bija skaidrs, ka atgriezīšos tur vēl un vēl.

Continue reading

Brauciens uz Lomboku

Izdomāju paritināt vēstures lenti nedaudz atpakaļ, un šo to no iepriekšējiem ceļojumiem publicēt arī šeit. Sava veida atmiņas pārbaude, tā teikt. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti precīzi visu pieraksta – kur, kas, kā, pa cik, bet varbūt tomēr vajadzētu.  Varbūt kādam noder. Un ja nu pašai iestājas pēkšņs atmiņas zudums, būs kur to atsvaidzināt:)

Un tā, aiziet – Lomboka, 2017.gada marts. Pati jau es nebūtu precīzi atcerējusies, kurā mēnesī mēs tur bijām. Paldies, fotokameras metadati:)

Continue reading

Pāri starptautiskajai datuma maiņas līnijai un atpakaļ

Nu jau vairākas dienas esam atpakaļ mūsu ierastajos platuma un garuma grādos. Visi septiņi čemodāni ir veiksmīgi izkrāmēti, lai gan par to veiksmīguma aspektu var diskutēt. Lielākā daļa mantu jau ir ieņēmušas savas ierastās pozīcijas, bet dzīvojamās istabas grīdu joprojām dekorē prāva veļas kaudze. Es visas drēbes pēc ceļošanas pārmazgāju ar gandrīz vai maniakālu degsmi. Neesmu ne ar OCD sirgstoša, ne arī visādā citādā ziņā pārlieku jūtīga (lidošana ir izņēmums), bet drēbju atsvaidzināšana pēc šādiem gariem pārlidojumiem man ir kā likums. Mazgāju pat apavus un somas, ja to var. Čemodānus gan veļas mašīnā vēl neesmu bāzusi:)

Par pašu lidojumu

IMAG3555

Continue reading

Sniegs IR!

Dažiem tas ir pirmais sniegs mūžā…

DSC_6049

DSC_6043

…citiem tā ir patīkama atkalsatikšanās

1910236_10207093674593906_8367783054583980361_n

Un kurbulis jaunu prasmju apgūšanai. Patika un gribu vēl! Sveicieni no sniegotā Big Bear Mountain!

Līdz Jaunajam Gadam atlikušas tika vairs 15 stundas. Citās pasaules malās tas jau sagaidīts. Ko es vēlos? Mieru un saticību, un tas taču nav tik daudz.

Bez sniega

Bet ar jauku vēsumiņu mūs sagaidīja radi un Kalifornija. Jauno Gadu ceram sagaidīt ar sniegu – mākslīgo vai dabīgo, to nākotne rādīs. Nē, tas nav pareizi. Radi sagaidīja kā nākas, bez vēsumiņa:)

DSC_5537

DSC_5539

DSC_5540

DSC_5541

P.S. Bitīt matos, kā ir izmainījusies pasu kontroles štelle kopš mūsu pēdējā Kali apciemojuma.

P.S.S. Par to, kā atlidojām un cik sirmu matu no manis tas paģērēja, kādā citā ierakstā. Turbulence- šmurbulence…