ceļošana

Pāri starptautiskajai datuma maiņas līnijai un atpakaļ

Nu jau vairākas dienas esam atpakaļ mūsu ierastajos platuma un garuma grādos. Visi septiņi čemodāni ir veiksmīgi izkrāmēti, lai gan par to veiksmīguma aspektu var diskutēt. Lielākā daļa mantu jau ir ieņēmušas savas ierastās pozīcijas, bet dzīvojamās istabas grīdu joprojām dekorē prāva veļas kaudze. Es visas drēbes pēc ceļošanas pārmazgāju ar gandrīz vai maniakālu degsmi. Neesmu ne ar OCD sirgstoša, ne arī visādā citādā ziņā pārlieku jūtīga (lidošana ir izņēmums), bet drēbju atsvaidzināšana pēc šādiem gariem pārlidojumiem man ir kā likums. Mazgāju pat apavus un somas, ja to var. Čemodānus gan veļas mašīnā vēl neesmu bāzusi:)

Par pašu lidojumu

IMAG3555

(more…)

Sniegs IR!

Dažiem tas ir pirmais sniegs mūžā…

DSC_6049

DSC_6043

…citiem tā ir patīkama atkalsatikšanās

1910236_10207093674593906_8367783054583980361_n

Un kurbulis jaunu prasmju apgūšanai. Patika un gribu vēl! Sveicieni no sniegotā Big Bear Mountain!

Līdz Jaunajam Gadam atlikušas tika vairs 15 stundas. Citās pasaules malās tas jau sagaidīts. Ko es vēlos? Mieru un saticību, un tas taču nav tik daudz.

Bez sniega

Bet ar jauku vēsumiņu mūs sagaidīja radi un Kalifornija. Jauno Gadu ceram sagaidīt ar sniegu – mākslīgo vai dabīgo, to nākotne rādīs. Nē, tas nav pareizi. Radi sagaidīja kā nākas, bez vēsumiņa:)

DSC_5537

DSC_5539

DSC_5540

DSC_5541

P.S. Bitīt matos, kā ir izmainījusies pasu kontroles štelle kopš mūsu pēdējā Kali apciemojuma.

P.S.S. Par to, kā atlidojām un cik sirmu matu no manis tas paģērēja, kādā citā ierakstā. Turbulence- šmurbulence…

Skaista Vasara…

…ir jebkura vasara Latvijā. Pat tad, kad tā sagaida ar knapi 16 grādiem plusā. Šovasar atlidojām īsi pirms Jāņiem, un jau no lidmašīnas izkāpjot mūs sagaidīja pamatīgs spirgtumiņš. Zinu, ka patstāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem tas bija “nedaudz” par vēsu, bet mums, Džakartas tveicē izslāpušajiem, tā bija patīkama pārmaiņa.

Fortūna mums šovasar bija īpaši labvēlīga, un mums izdevās sarunāt pagaidmājas tajā pašā ēkā, kurā uzsākām mūsu ģimenes dzīvi, sagaidījām vecākās meitas piedzimšanu, un nodzīvojam līdz pat aizbraukšanai uz Dohu. Cik tur būtu trūcis, un būtu trāpījuši arī tajā pašā kāpņu telpā un dzīvoklī, bet nu visu jau nevar gribēt.  
(more…)

Aerofobs lido

Iespējams, ka tā ir kāda likteņa ironija, ka man, izteiktam aerofobam, dzīve ir iegrozījusies tieši tā, ka bez lidošanas nu neiztikt nekādi. Sākumā domāju, ka, jo vairāk lidošu, jo bailes kļūs mazākas, bet, eh, kā es atkal kļūdījos…

Un vēl smieklīgāks ir tas fakts, ka pati esmu centīgi nostrādājusi divus gadus Rīgas lidostā, citiem cilvēkiem vēlot “Patīkamu lidojumu!”. Šķiet, ka tas pat saasināja manu situāciju. Jo vairāk zini par aviācijas “iekšiņām”, jo vairāk saproti, ka visur ir tikai cilvēki. Apzinīgi, centīgi, zinoši, profesionāli (ar dažiem stulbiem nano vērtības izņēmumiem), bet tomēr cilvēki. Nu tā kaut kā…

Un ko lai tad dara, ja jālido tik un tā? Man nav nekādas unversālas receptes, bet varu padalīties ar saviem novērojumiem un pieredzi:

  • Statistika ir visu baiļu vislabākā pretinde. Nav man jums te jāstāsta, un jūs paši jau noteikti to zināt, bet reizēm sev ir vērts atgādināt, ka pastāv lielāka iespēja nokrist pa kāpnēm un lauzt sprandu nekā iekāpt “nepareizajā” lidmašīnā. Žetons aplikācijas “Am I Going Down?” radītājiem, kas visu šito galvas lauzīšanu aizmēž prom kā nebijušu. Atliek tikai ievadīt vajadzīgos datus, proti, lidmašīnas tips, no kurienes uz kurieni, un, voila, jūsu rezultāts

(more…)

Jūnija astes

Jūnijs ir baigais ašais zemeņu zēns. Ir atkal fiksi atskrējis, dīvanā pie mums iesēdies, un saka, lai krāmējam čemodānus, jo vasara Latvijā jau gaidot. Un mēs esam priecīgi. Priecīgi, ka viens veiksmīgs skolas gads, nu jau vairs ne tik svešajā Indonēzijā, ir noslēdzies. Priecīgi, ka priekšā divi forši KasVarBūtVēlLabāksParVasaruLatvijā mēneši! Un tādi kā nedaudz nokaunējušies, ka neesam ar visu šogad piedzīvoto padalījušies ar saviem bloga sekotājiem. Nu vismaz es esmu nedaudz nokaunējusies. Neko jau daudz es te vairs nesastrebšu, bet pirms vēl Latvijas iespaidi visu iepriekš piedzīvoto nepadara blāvāku, mēģināšu ko labot, nelielu fotoreprtāžu veidā.

Un tā, pagājušā gada oktobrī apciemotā Bali sala.

Bali no mums ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā. Reizēm pat jokojam, ka mums ir vieglāk un ātrāk tikt uz Bali nevis uz kādu Džakartas attālāku rajonu. Jociņš ir ar savu graudiņu patiesības, jo Džakartas satiksme ir pasaulē vistrakākā/vislēnākā/visnoslogotākā utt. Uz lidostu varam aizbraukt pa kādām 40 minūtēm pa speciālu apvedceļu, un tad jau līdz pašai Denpasaras (Bali) lidostai lidojums ir tikai pusotru stundu garš. Uz kādu iecienītu ēstuvi Džakartas sirdī gan nākas vizināties stundas divas vai pat vairāk. Reizēm satiksme pilnībā apstājas un iestājas pilnīgs un galīgs indonēziešu valodā dēvēts “macet”.

Bet nu atpakaļ pie Bali fotoreportāžas. Pavisam īsumā – uzturējāmies mēs Sanurā, vienā no visklusākajām Bali pludmalēm. Noīrējām villu ar mazu baseiniņu. Apciemojām arī citas pludmales un arī Bali kultūras centru Ubudu. Tālāk aiziet bilžu jūra. Ja sanāks, vēlāk papildināšu bildes ar nelieliem info kumosiņiem.

Pirmās četras bildes – mūsu pagaidu mājas Sanurā. Ja ir interese, varu padalīties ar informāciju – kas, kur un kā. Ideāls variants lielākām ģimenēm, jo šim īpašniekam pieder divas kopā savienotas villas.

(more…)

Vulkāni un rāvējslēdzēji

Dzīvei svešā zemē ir kaut kāda līdzība ar partneru attiecībām. Jā, ir tur savs medusmēnesis, kad viss ir jauns un elpu aizraujošs, bet tad tam seko klupšana un atkal kājās stutēšanās, un “viss man līdz brošai” mijās ar “ak, cik te viss ir jauki”. Manai un Indonēzijas “kopdzīvei” nu jau ir septiņi mēneši, un varu teikt, ka abas esam daudz maz viena pie otras pieradušas, apzinājušas trūkumus un spēka punktus. Indonēzija man ir iemācījusi uz lietu kārtību skatīties nedaudz brīvāk un nepiespiestāk.

Pagaidām manas zināšanas par Indonēziju aprobežojas ar pāris pilsētām un apdzīvotām vietām Javas salā un Bali salu, bet šo faktu noteikti mēģināšu tuvākajā nākotnē labot. Indonēzija ir tik dažāda!

Pagājušās nedēļas nogalē devāmies apciemot Bandungas pilsētu, a.k.a. Kota Kembang (Ziedu Pilsētu) jeb Indonēzijas Parīzi.

Tautā pazīstama arī kā vieta, kurp indonēzieši, malaizieši un pat glancētās Singapūras iedzīvotāji dodas pēc lētām/lētākām štātēm. Un kāds tur brīnums, jo Bandunga ir tekstila industrijas milzis, kas pilda tādu zīmolu veikalu plauktus kā Old Navy, Gap, TopShop, Banana Republic, H&M, Hugo Boss, Armani, Versace…vai man vēl turpināt?:) Šī lētākpārdošana Bandungai ir tik ļoti iepatikusies, ka liela daļa “outlet” veikalu iepērk pārpalikumus un daļējus brāķīšus arī no Taizemes, Vjetnamas un pat Portugāles ražotnēm.

Neliegšos, arī es kritu kārdinājumā, un nedaudz (relatīvi, protams:) paplašināju sava skapja saturu.

Mūsu Bandungas braucienam gan bija cēlāks virsmērķis – proti, apskatīt turpat netālu dislocēto Tangkuban Perahu (vulkānu Perahu). Jā, un vēl bija doma apciemot audumu un tekstīliju tirgotavas ar cerību atrast supergaru rāvējslēdzēju un citus šūšanas piederumus. Rāvējslēdzēju nenopirku, bet vulkānu gan apciemoju.

(more…)

Gaisā karājoties

Cilvēks laikam ir spējīgs pierast pie pilnīgi visa. Arī pie dažādām kultūras atšķirībām, kas tā nemanāmi vai pat ļoti uzkrītoši iezogas lietu kārtošanas etiķetē. Kamēr mūsu ģimene katru rītu nervozi kasa galvas, darba vīzu gaidot, Indonēzijas darba ministērijas ļauži nekur lieki nesteidzās, jo viss jau tāpat notikšot…Un mēs mācāmies domāt savādāk, elastīgāk, radošāk. Un priecājamies par skaisto, skaisto Latviju!

 

(more…)

Kā mēs uz Pekinu neaizbraucām…

Jeb turpinājums mūsu darba meklējumu stāstiņam.

Nu jau varu reminiscēt par janvāra notikumiem ar vieglu un diafragmas kustībai netraucējošu izelpu, bet ja kāds ņemtos salīdzināt mūsu nervu šūnu un sirmo matu daudzumu pirms un pēc visa šī procesa, tad zināmas matemātiskas izmaiņas tur noteikti būtu atrodamas. Ļaušu minēt, kurā kategorijā ir kas nācis klāt, un kur gājis mazumā:)

Un tā – par visu pēc kārtas.

Šoreiz piedalījāmies Search Associates rīkotajā darba tirgū Londonā. Pašu rīkotāju vārdu es “ielinkoju”, ja nu kādam ir interese šo to papētīt dziļāk. Bez Search Associates vēl varu ieteikt (ISS) International School Services, kuru pakalpojumus izmantojām desmit gadus atpakaļ. Vēl labus vārdus esmu dzirdējus par TIE online aģentūru. Protams, var jau laimēties, un nākamo darba vietu izdodas atrast bez starpnieka palīdzības, bet mēs nebijām šī mazākuma rindās.

Iespējams, ka tur darbojas kaut kāds viltīgs lobēšanas princips, bet, gan Search Associates, gan ISS savus darba tirgus pasākumus vienmēr iemanās organizēt padārgās viesnīcās ar attiecīgu cenas birciņu. Grozi kā gribi, bet lai piedalītos šajā darba tirgū, darba meklētājam ir arī turpat jāapmetās. Ja desmit gadus atpakaļ tā bija Grand Hyatt viesnīca pašā Manhetenas sirdī, tad šogad viss notika Millennium Gloucester viesnīcā un konferenču centrā. Mēs gan mitinājāmies Millenium Baileys viesnīcā, kas atrodas turpat blakus. Viesnīca ar ļoti jauku vecās Londonas šarmu un ļoti izdevīgu dislokācijas vietu. Labākie Londonas muzeji un parki teju rokas stiepiena attālumā. Bet ne jau nu izklaidēties mēs tur braucām…

Mēs braucām Londonu ieņemt pilnas komandas sastāvā, kas principā nav nepieciešams, bet..ir savi bet, un var gadīties tā, ka potenciālais darba devējs tomēr vēlas redzēt, ko tad viņš īsti ņem savā paspārnē. A ja nu jaukajam skolotājam ir pagadījusies sieva, kas ir attāla radiniece trakajai Meisonu Bertai. Vai vēl trakāk – jaukais skolotājs ļoti grib šajā skolā (Papua-Jaungvinejā, piemēram) strādāt, bet sieva grib palikt Ikšķilē (piemērs atkal, protams) un cept pīrādziņus? Jaukajam skolotājam tomēr izdodas sievu pierunāt, bet kontrakta vidū ģimenes pamati sāk šķobīties, pāris īzšķirās utt. – vārdu sakot, šmuce un kontrakts tiek pārtraukts.

Ko es ar to gribu pateikt? Tikai to, ka tas ir ļoti, ļoti nopietns lēmums, un tam nevajadzētu pieiet viegli – sak, labs ir, es tur nedaudz padzīvošu un tad jau redzēs. Ir arī savi kontrakta noteikumi, kurus tomēr ir jāievēro. Tā, piemēram, tikai nedēļu atpakaļ no mana vīra patreizējās darba vietas tika atlaists kāds skolotājs, kura sieva ar bērniem jau vairāk kā gadu bija pārcēlušies atpakaļ uz Austrāliju, bet tajā pašā laikā minētais skolotājs saņēma visus ģimenes statusa bonusiņus – aviobiļetes visiem gimenes locekļiem, bērnu skolas mācību maksas ekvivalentu skaidrā naudā utt. Šmaukšanās, ka es jums saku.

Bet nu atgriezīsimies Londonā. Lūk, tāda izskatījās mūsu viesnīca dienas gaismā no ārpuses.

(more…)

Londonas rulete

Un tā tai dzīvē reizēm iet – gluži kā ruletē. Iemet tik bumbiņu krāsainajā aplī, iegriez, un skaties, pie kuras krāsas tad tā apstāsies. Un vai vispār apstāsies…

Nemocīšu jūs te ar miglainām Londonas mīklām, un teikšu, ka veselu nedēļu pavadījām Londonas starptautisko skolu darba tirgū, jaunas mājvietas meklējot. Šoreiz visam procesam izgājām cauri pēc pilnas programmas – piereģistrēšanās, pieteikšanās uz intervijām, skolu prezentācijas, intervijas, un tad…gaidīšana.

Process nav no patīkamajiem, un patreizējais darba tirgus ir ar savām tendencēm. Eiropas skolas nāk komplektā ar ģimenēm ne vsai draudzīgiem kontraktu noteikumiem, un dažas Eiropas skolas jau pašā sākumā automātiski atsaka visiem, kuriem tā nu ir sagadījies, ka astē velkās bērni un partneris – neskolotājs. Tuvi un Tālie Austrumi, savukārt, vēl joprojām rullē, jo tur jau jostu var palaist brīvāk. Dienvidamerika mūs ne visai patreiz interesē, tāpēc uz to pusi mēs nemaz acis arī nemetām.

Es noteikti pastāstīšu daudz sīkāk par pašu darba tirgu, un arī par to, uz kuru pasaules pusi mēs (iespējams) dosimies, bet pagaidām par Londonas darba tirgus pozitīvajiem blakusproduktiem. Pats darba tirgus tika organizēts Millennium Baileys viesnīcā, kas ir rokas stiepienā no Londonas labākajiem un atpazīstamākajiem muzejiem. Mēs gan apciemojām tikai divus –  Dabas vēstures muzeju un Zinātnes muzeju. Uzreiz teikšu, ka mēs esam pabijuši arī citos līdzīgos muzejos, bet nu šie divi muzeji mani paņēma uz “urrā”. Laika un (trīsgadnieka) pacietības mums bija maz, tāpēc sanāca tikai tā nedaudz apostīt to informācijas pārbagātību, ko piedāvā abi šie muzeji.

Tālāk lai runā bildes

Neliela pamīdīšanās pie muzeja ieejas, rindā stāvot. Plus- ieeja muzejā pa brīvu. No ziedojumiem gan muzejs neatsakās. (more…)