Arī mūsu garuma un platuma grādos cilvēki, lietas un vietas sāk pamazām atkopties no kovidparalīzes stāvokļa. Nevienam nav viegli, bet kuram tagad tā ir. Saskaņā ar normālo, jau 2019.gada novembrī uz papīra prātīgi izplānoto scenāriju, mums visiem 4+4 (četriem cilvēkiem + četriem kaķiem) vajadzētu draudzīgi pakot mantas un pārvākties uz citu valsti, bet nu kovids – draiskulis, visu ņēma un nedaudz pakoriģēja. Pārvākties pārvāksimies, tikai jautājums – kad? Pašreiz esam nogaidīšanas režīmā.
‘Nešērītis’ man piemetās jau kādu laiku atpakaļ – ne šeit blogā, ne FB, ne IG, TW, un nezin vēl kur, kaut kā galīgi negribējās ekshibicionēties. Tagad vismaz savus kaķus sagribējās parādīt, jo kas gan var būt skaistāks par šīm četrām lēdijām.
Un ja jau par kaķiem, tad nedaudz izvērstāk. Šī ir Mollija
It kā pilnīgi parasta kaķene, bet dvēseliski sevi vairāk izjūt kā Amēlijai Erhartei radniecīgu būtni. Savu pirmo un vienīgo lidojumu Mollija veica no piektā stāva balkona pagājušā gada jūlijā. Šo notikumu Mollija laikam īsti negribēja afišēt, baidoties no pārlieku uzmācīgās publicitātes (lidojošs kaķis Bangkokā un tā) un apgādnieku potenciālajām bažām. Piezemēšanās faktu piemājas krūmos konstatēja teritorijas dārznieks, un visai žēlsirdīgi mūsu apjukušo lidkaķi bija nogādājis daudzdzīvokļu māju ofisā. Ofisa darbinieki neapjuka, mūsu lidotāju nofotografēja, izveidoja skrejlapas un izlīmēja visos svarīgākajos punktos.
To, ka kaķis ir izlidojis nevis vienkārši izsprucis, mani mājinieki konstatēja tikai tad, kad pie ūdens bļodas mūsu Mollija vienkārši ņēma un sāniski apgāzās. Un drāma tikai sākās. Vispār labi, ka es visu šo periodu vēl biju Eiropā, un mani mati tikai tā pavisam nedaudz nosirmoja ar Skype un WhatsApp palīdzību.
Pēc medicīniskās inventarizācijas bija skaidrs, ka Mollijai ir divas lauztas ribas, lauzta priekšķepa, bīstams aknu savainojums, caurdurta plauša un vēl šādi tādi nepatīkami ar lidošanu saistīti blakusefekti.
Manējie gan cīnījās ar visiem spēkiem un ievērojamu maka satura daļu. Operācija bija veiksmīga, ribas, plaušas un arī bīstamais aknu ievainojums veiksmīgi sadzija. Nabaga Mollija gan pēc visa šī izskatījās pārējām trim kaķēm ne visai pieņemami un saprotami. Iespējams, ka arī šis fakts bija noteicošais mūsu kaķeņu attiecību turpmākai dinamikai – otra strīpaine Molliju tā arī līdz galam nepieņēma, un vēl joprojām abas šņāc viena uz otru pie mazākā iegansta.
Nezinu, vai šim stāstam ir kāda morāle, bet es no sirds visiem kaķu mīļiem iesaku savus balkonus padarīt par kaķu lidojumus neveicinošām platformām. Mēs to izdarījām ar sieta palīdzību. Jā, saulrieti un saullēkti mums tagad tādi viegli ‘rūtoti’, bet toties visas kaķes dzīvas.
Jāsaka gan, ka mūsu strupastīte Gotiņa ir nedaudz pārpratusi sieta patieso būtību, bet nu tas jau ir cita kaķa stāsts.
Papildinājums –
Šorīt pamodos ar domu, ka es nekur tā arī 100% skaidri neuzrakstīju, ka ar manu avantūristi pašreiz viss ir kārtībā, cik nu vien tas ir iespējams pēc šādas traumas. Jā, Mollijas labā ķepa ir nedaudz jutīga, kad tai kaut kā neveikli pieskaras vai stingrāk to satver, lai gan ārstu solīto klibošanu neesam novērojuši. Ķepu izdevās ‘saremontēt’ ar stieņa palīdzību, tā kā Mollija tagad ir ne tikai lidotāja, bet arī kaķis – kiborgs. Vēl esam novērojuši pāris epizodes, kad Mollija sāk skraidīt un dzenāt nevienam neredzamus ‘uzbrucējus’. Nedaudz ‘šiziski’ tas izskatās no malas, bet šādas epizodes nav garas vai biežas. Kāds tur brīnums, ja kādi pāris kaķu IQ punkti tomēr tikai pazaudēti, kritiena rezultātā. Jebkurā gadījumā, esam ļoti priecīgi, ka šis stāsts ir ar laimīgām beigām, jo tikpat labi varēja arī nebūt. Esam arī priecīgi, ka šis lidojums nenotika pāris mēnešus agrāk, kad vēl dzīvojām citā Bangkokas rajonā un mūsu dzīvoklis bija nieka 25. stāvā. Tur arī bija skaisti, lieli balkoni, kur kaķiem perināt ar lidošanu saistītus plānus.
Un nobeigumā neliels izglītojošs video par no lieliem augstumiem krītošiem kaķiem.
Ziemeļmeita Saulesbrillēs 