Hello, Foot massage!*

jeb – sveicināta, Bangkoka!

Paskatījos kalendārā – par Bangkokas iedzīvotājiem sevi varam saukt jau veselas 56 dienas. Pinīgi neticami, ka jau tik daudz. Šajā laikā esam paspējuši ievākties jaunajā mājoklī, meitas uzsākušas jauno mācību gadu, un arī visas mūsu četras kaķes ir apradušas ar jauno teritoriju. Arī pienu un maizi zinu, kur pirkt, tā kā kopumā visnotaļ pozitīvi. Ilgi svārstījos, vai vispār turpināt blogot, un kaut ko te rakstīt, bet tīri eksperimenta nolūkos tomēr te kaut ko publicēšu. Tālāk jau redzēsim, kas un kā.

Iesākumam piedāvāju nelielu foto ekskursiju pa manu rajonu un vēl šādas tādas sadzīves ainiņas.

Sākšu ar kaķi, jo prioritātes, tā teikt:)

Millija, savā elementā

Skats no mūsu balkona. Dzīvojam 11. un 12. stāvā. Jā, veselos divos stāvos, par ko esam ļoti priecīgi. Dzīvoklis dupleksa stilā – guļamistabas otrajā stāvā. Jā, un atkal par prioritātēm runājot, kaķiem te ir kur iztrakoties. Īpaši iecienītas ir spirālveida kāpnes – skat. nākamo bildi.

Mazā jaunkundze gan uz tām mēģināja pildīt visai bīstamus akrobātiskus trikus, bet mātes mierīgas sirdsdarbības nodrošināšanas nolūkos, tas tika pārrunāts, un atzīts par no-no.

Apakšstāva balkons, uz kura es sēžu ar savu rīta kafiju.

Kaķis vārdā Cow jeb Gotiņa, kura arī gribētu būtu uz balkona, bet pagaidām tas arī ir no-no, jo balkons vēl nav padarīts par kaķiem drošu. It sevišķi Gotiņas gadījumā, jo Gotiņu mēs dēvējam arī par Ītanu Hantu (kā no Mission Impossible) – viņa uzrāpsies visur. Lejā tikšana gan ne vienmēr iet tik gludi. Pēdējais kāpiens kokā, vēl mūsu Džakartas piemājas dārzā, beidzās ar saliekamo kāpņu un slotas pielietošanu, un saskrāpētām rokām.

Vēl viens skats no mūsu balkoniem. Šeit ļoti veiksmīgi sadzīvo jaunceltnes ar veco apbūvi. Ļoti ceru, ka šī zaļā placīša īpašnieks nekritīs kārdinājumā, un nepārdos savu zemes gabalu kādiem alkatīgiem, daudzdzīvokļu māju gribošiem celtniecības centoņiem.

Mūsu kaimiņmāja. It kā ļoti tuvu, bet tomēr netraucē.

Mūsu ēkas “lobijs”. Tur ir pat dīvāniņi, laipna komendante, un ļoti atsaucīgi apsargi, kuri, mājas iemītnieku sklerozes gadījumā, ielaidīs iekšā. Bez speciālas eletroniskas ieejas kartes iekšā nemaz nevar tikt.

Mūsu ēkā ir arī restorāns – sasodīti dārgs, bet kūkas tur ir dievīgas! Ir arī bankomāts, smēķētāju/agrā rīta taksometru gaidītāju stūrītis. Jā, mēs ceļamies piecos no rīta, kad smēķētāji vēl guļ.

Ejam tālāk – īpatnēji, bet kādu strēķīti uz mūsu ieliņas nav gājējiem atvēlēta celiņa, tāpēc nākas uzmanīgi lavierēt. Pagaidām bez starpgadījumiem.

Arī šajā ēkā mēs skatījāmies potenciālos dzīvokļus, bet mūsu izvēlētais variants tomēr ir labāks. Vispār par dzīvokļu meklēšanas procesu būtu jāuzraksta atsevišķs stāsts.

Kā bez suņiem. Nē, tas nav mūsējais.

Šis un vēl viens šī suņa draugs ļoti labi sadzīvo ar motociklu taksistiem. Viņiem tur ir gan savas bļodas, gan ūdens – suņiem, ne taksistiem:) Taksistiem arī ir ūdens,cerams:)

Krustojums, kurš sākumā mani dzina panikā, jo zaļā gaisma gājējiem šajā krustojumā nemaz nenozīmē zaļo gaismu. Vienkārši zaļa lampiņa, izklaides vai mākslinieciskos nolūkos. Tagad gan pāri tieku kā vietējā.

Eletrības vadi vai mākslas instalācija – atkarīgs no jūsu skatu punkta. Šādi un vēl briesmīgāki vadu vīstokļi te ir visur. Pie visa var pierast.

Vēl dažas ainiņas. Ļoti īpatnēji, ka pašiem gājējiem ir atvēlēta pavisam centrimetrīga spraudziņa, kur izmīties, jo kokiem jābūt. Pie tā arī var pierast:) Vispār nesūdzos, jo Džakartā man ļoti pietrūka šī iespēja visur aiziet ar kājām.

Ziloņi, jo kā nu Taizemē bez tiem.

Šeit es pērku cepumus un pienu, dzeru Starbucks, griežu matus. Vārdu sakot – iepirkumu centrs ar visām ekstrām. Tas ir pusceļā no mūsu dzīvokļa ceļā uz BTS Skytrain staciju. Viss gājiens kopumā aizņem kādas 20 minūtes.

Pārējās bildes nedaudz naksnīgākā noskaņā.

Viss tajā pašā rajonā, netālu no mūsu mājām.

Līdz nākamai reizītei!

*par to pēdu masāžu,  tas tāds mazs jociņš, protams. Man vienmēr nāk smiekli par to, kā masāžas saloni mēģina sev pievilināt klientus ar šāda veida uzrunām. Sanāk, ka es esmu tā pēdu masāža:)? Nesen China Town mani uzrunāja šādi – Hello, seafood barbeque! Vispār jau mani sauc Ilze, bet seafood man garšo:)